Ikvienam, kas piedalās ceļu satiksmē, jāzina…

Kārtojot autovadītāja tiesības, mācoties noteikumus un pareizas, drošas braukšanas principus, jāiegaumē un jāatceras ļoti daudz informācijas. Vislabāk prātā paliek tā informācija, par kuras pārkāpšanu draud nopietnāki sodi.

Ja arī šoferiem laiku pa laikam gadās nedaudz (uzsvars uz vārdu “nedaudz”) pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu un samaksāt kādu naudas sodu, visticamāk – jo lielāks sods, jo ilgāku laiku braucējs rūpīgāk vēros spidometra bultiņu, nevēloties vēlreiz šķirties no nopietnākas naudas summas.

Tieši tāpēc vislabāk prātā “iesēžas” tā informācija un noteikumi, kuru neievērošanas un nepildīšanas gadījumā draud lielāki sodi vai iespējamas nepatīkamākas un bīstamākas sekas.

Un, lūk, viens no piemēriem ir dalība ceļu satiksmē bez OCTA polises , kam var būt ārkārtīgi smagas un nepatīkamas sekas. Spilgts piemērs: Kārlis (tā viņu atļausimies nodēvēt) autovadītāja tiesības bija ieguvis jau pirms daudziem gadiem, kas statistiski ir pat riskantāk, nekā jaunie autovadītāji, kas tiesības ieguvuši nesen, jo vēl ir nedroši un “bailīgi”, līdz ar to piesardzīgāki uz ceļa un savā braukšanas manierē.

Ņemot vērā, ka autovadītāja stāžs bija ievērojams – 16 gadi –, Kārlis jutās pilnīgi pārliecināts par savu spēju lieliski vadīt auto un novaldīt spēkratu jebkurā situācijā. Jāpiezīmē, ka līdz šim Kārlis savā autovadītāja mūžā nebija izraisījis nevienu nopietnu ceļu satiksmes negadījumu, ja neskaita viegli noskrāpētu auto spārnu (nesadalot pagalma izbrauktuvi ar šķūnīti), kas bija atgadījies senā pagātnē.

Tiesa, noteikumus, ceļazīmes un citus drošas autovadīšanas principus Kārlis ievēroja diezgan rūpīgi – noteikumus nepārkāpa, pārgalvīgi nebrauca un OCTA polisi savam transportlīdzeklim iegādājās teju reliģiozi, sekodams līdzi tās beigu un sākuma termiņam. Tomēr loģiski – ceļu satiksmē Kārlis nepiedalās viens. Un, lai arī cik pārliecināta nebūtu viņa braukšanas maniere, “karstgalvju”, kā mēdza izteikties pats Kārlis, uz ceļa netrūkst. Un tieši šādā nepatīkamā situācijā – ceļa braucamās daļas nesadalīšanā ar kādu “karstgalvi” – sanāca iekļūt Kārlim. Viens brauca par lēnu, otrs apdzina pārāk strauji, nemaz nepārliecinoties par to, kas notiek pretējā braukšanas joslā.

Rezultātā Kārlis vien paspēja laicīgi iestūrēt ne pārāk dziļajā grāvī ceļa malā, lai galīgi nesanāktu “sabučoties” ar pretī braucošo, neapdomīgo “apdzinēju”. Par laimi, pirmais, kas ienāca prātā Kārlim brīdi pēc negadījuma – visi dzīvi un izskatās, ka arī veseli.

Gan Kārlis ar savu auto, gan “karstgalvis” bija nonākuši grāvī – katrs savā. Vien trešais auto, kurš tika apdzīts, laicīgi sabremzējis, lai paliktu uz ceļa braucamās daļas.

Kad ķermenis pārbaudīts (viss vietās un nekas pārāk mokoši nesāp), jāsāk saprast, kas darāms tālāk – policijas izsaukšana, notikuma apstākļu skaidrošana – īsumā, visa piņķerīgā padarīšana ar papīriem un citiem birokrātiskajiem pasākumiem.

Pēc brīža Kārlis nolēma, ka visa ņemšanās ar papīriem ir pārāk apnicīga, un norādīja, lai "karstgalvja" apdrošināšana gatavojas maksāt zaudējumus. Bet, kamēr Kārlis domāja, kā savu spēkratu dabūt no grāvja un saprast, cik lieli bojājumi nodarīti, policija secināja, ka vainīgā auto īpašniekam OCTA apdrošināšanas polises darbības termiņš ir beidzies pirms 4 dienām, bet jauna polise no manapolise.lv nav iegādāta.

Un tikai tad sākās īstā panika. Kārlis, vēlreiz aplūkojot “vaininieku”, saprata, ka maksātājs viņš nebūs. Vai arī, ja būs, tad tas būs ilgi, mokoši un sāpīgi. Un vispār – var sanākt vēl tiesāties, lai atgūtu kaut daļu no tā, kas būs vajadzīgs auto remontam.

Arī “vainīgajam” iestājās panika, saprotot, ka situācija izvēršas vēl nepatīkamāka, nekā tā jau ir, ar visu negadījuma izraisīšanu, policiju, sodu un pārējām no tā izrietošajām sekām.

Gala rezultātā Kārlis un vainīgais vienojās par pakāpenisku zaudējumu atmaksu privāti – no vainīgā paša kabatas. Tomēr pēc tam, kad otrais maksājums bija stipri nokavēts, noklausītas dažādas atrunas un citi iemesli,  kādēļ vainīgais nespējis laicīgi izpildīt vienošanos par maksājumiem, Kārlis saprata, ka ir vai nu jātiesājas, vai par naudu jāaizmirst.

Un tā kā Kārlim pašam bija ķēriens uz auto remontēšanu savā piemājas garāža, viņš izlēma netiesāties. "Labāk zaudēt naudu, nekā nervus un laiku," nolēma Kārlis! Un tā vainīgais “izspruka” nesamaksājis.

Šis pat savā ziņā ir diezgan veiksmīgs piemērs. Mēdz būt arī daudz ļaunāk, un tikai tādēļ, ka autovadītājs ir palaidis garām dažās dienas polises beigu termiņam, neiegādājoties jaunu.

Esam uzmanīgi, sekojam līdzi un nepaliekam zaudētājos!

Reklāmraksti

Uz staburags.lv pilno versiju