Esam noplicinājuši barikāžu laika izjūtas 1

Ločmeļa rakstu Staburagā neesmu lasījusi, visu netā nemaz neprotu atrast. Uz papīra drukāto Staburagu neabonēju, nekad neesmu bijusi līdzjūtību fane. Rakstam man pietika tikai ar virsrakstu. Heinem jau nu vajadzētu zināt, ka tur, kur ir jūtas, prāta nav. Jau vecais Blaumaņrūdis saistībā ar mīlestības jūtām ir teicis kaut kā tā - žogam, ko prāts uzceļ, jūtas kāpj pāri. Jūtas ir ļoti kāpelīgas, bet prāta gan tur nav. Ja uz barikādēm sēdēja tik ar jūtām, bez prāta, tad nav ko brīnīties, ka šodien esam tur, kur esam. No vienas savienības izgājām, otrā iegājām, ar jūtām, bez prāta.

Komentāri 1

Atmiņa

Šajā gadījumā, Leonas kundze, jums nedarbojas ne jūtas, ne prāts. Lieliski atceros barikāžu laiku - cik asi tobrīd strādāja prāts un cik sakāpinātas bija jūtas stāvēt par Latviju. Uz barikādēm nevis vienkārši sēdēja , bet bija gatavi ar saviem augumiem stāties pretī ieročiem. Un tieši šī mēmā pretestība lika visam izvērsties tā, ka bruņotie atkāpās.
Esam tur kur esam valsts nemākulīgas apsaimniekošanas dēļ - pie teikšanas piekļuva tie, kam par valsts pārvaldīšanu sajēgas bija visai maz. Varu teikt tā - paši vien tādus ievēlējām.

pirms 5 gadiem, 2014.01.24 14:23

Kultūras dzīve

Uz staburags.lv pilno versiju