Par sevi jārūpējas

Gan jau būs tādi, kas teiks - kā tā var atļauties. Es varu. Drīkstēšanas atļauja man tiem teicējiem nav jāprasa. Par maximas notikumu tagad runā daudz un visur. Citi mazgājas balti notikušajā, citi izsaka līdzjūtību cietušajiem. Es arī jūtu līdzi cietušajiem. Tikai zinu, ka tas notikušajā cietušajiem nedod neko. Tāpat kā tā ziedotā nauda mirušos par dzīviem nepataisīs. Naudas dēļ radinieki pat kaujoties. kausies vēl ilgi. Naudu grib iegūt tie, kas cietušo bērnu labā nav pakustinājuši ne pirkstiņu un nepakustinās ar. Maniem bērniem, kuri palika bez tēva un māte kļuva par invalīdi, drēbes tika pirktas humpalās, bet mums bija jādomā, ka tās ir no parasta veikala. Bērni taču aug, arī saprašana ar laiku nāk. Tas "galvenais ārsts" Apinis it kā aizstāv Šicu, tajā pat laikā atbalsta sodīšanu, jo galvenais taču esot komandieris. Armijā tā ir. Mēs visi esam armijā? Kur tā Ārstu biedrība ir skatījusies, ja ir tāds likums, ka tiem, kas invaliditāti ieguvuši avārijā, kompensācijas, iegādājoties medikamentus, nepienākas? Var jau gadīties, ka tagad, pēc maximas nelaimes, likums tiks mainīts. Var būt. Un Ārstu biedrība atbalsta arī to, ka uz VDEĀK katru gadu, līdz nepiešķir invaliditāti uz mūžu, ir jāiet cilvēkam bez kājas? Laikam jau ārsti cer, ka pēc gada kāja ataugs, jo viņus neinteresē, ka pirms VDEĀK ir jāapmeklē visādas citas izmeklēšanas, kas prasa laiku un naudu. Pēc tā visa, kam esmu gājusi cauri šajos gados medicinā, es tāpat saku - es ar viņu (medicīnu) guļu, vilcienā. Lai neteiktu, ka likumi ir stulbi, pietiek, sakot, ka tie ir jocīgi. Tai klibajai Temīdai vēl ilgi būs jāgaida, kamēr atradīs, kas vainojams visas tautas nelaimē. Radi esot svarīgi, māte vispār tiek turēta Dieva vietā. Nu, ja nav cita Dieva, tad lai par to uzskata māti. Ja es būtu paklausījusi, ka man jāatsakās no dāvinājuma, tad meitai nebūtu ne dzīvokļa, par manu, ne jau mātes naudu pirkta, ne zemes. Un ja es pati nebūtu izdomājusi, ka tā pilnvara ir pilnīgi nevajadzīga un pati no tās atteikusies, tad gan jau šodien invaliditātes pensijas vietā saņemtu kaut kādus mistiskus čekus... Avārija ir briesmīga, drausmīga. Bez darba pēc mūsu avārijas palika daudzi. Daudzi dzīvi pilnīgi izmainīja. Lai bērni varētu mācīties, bija par tādi, kas brauca strādāt uz ēstuvi ārzemēs. Tikai laiks iet. To nevar apstādināt kā pulksteni. Kad no manis varēja dabūt piecīti morāli vai fiziski, tad biju daudziem vajadzīga, tagad - nevienam. Nu un tad, ka es zinu, ka uz mūžu dažiem būšu pirmā redaktore, ka ir tādi, kas saka - man tev visu mūžu kājas jābučo? Ha. Lai bučo kājas tiem, kam tas patīk, jo tie tāpat "nepiespieda" savulaik turpināt mācības. Laiks iet. Maximā cietušie ar laiku izveseļosies. Iepriekšējā dzīve viņiem nekad vairs neatgriezīsies. Ticēt tiem, kas saka - mēs palīdzēsim, ir naivi. Tikai uz sevi jāpaļaujas. Ticēt var tikai sev. Spēku izdzīvot var rast tikai sevī. Un es saku - labāk būtu nosista es arī, vismaz nebūtu jāredz viss tas, kas tagad notiek

Kultūras dzīve

Uz staburags.lv pilno versiju