100. pants un mediji.

Satversmes 100.pants noteic: ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Pirmdien Latvijas televīzijā bija pēdējais raidījums ”100.pants”. Bija jau nu gana interesants, jo raidījuma formāts bija žurnālists ar saviem labāk vai sliktāk sagatavotajiem jautājumiem un raidījuma viesis – parasti kāds politiķis, ierēdnis vai kādas intereses, vērtību vai organizācijas pārstāvis. Raidījuma formāts – 2 cilvēki 25 minūtēs bija visai izdevīgs mediju patērētājam, jo ļāva uztvert domas attīstību, sarunu, reizēm pat strīdu, jautājumu un atbilžu piemērotību, jo nereti par kādu problēmu mediji jau bija sagatavojuši pāris kvadrātmetrus rakstīta teksta un desmitiem minūšu audio un video materiāla, taču situācijas pārzinātājs nereti īsi un skaidri paskaidroja KĀ IR. Ar skaitļiem, faktiem, skaidru paskaidrojumu, kas ir svarīgs un kas nesvarīgs un nepamatoti pārspīlēts. Šādu ieskatu reizēm var atrast tikai starp daudzajiem interneta komentāriem, kad reizēm viens no 50 komentāriem tiešām paskaidro, kas ir un kas nav patiesībā un nekāds redaktors pa vidu nemaisās. Taču tas ir internets, bet raidījums „100.pants” bija Latvijas Televīzijas auditorijai domāts. Tā tomēr bija kā viena no nedaudzajām iespējām saprast kaut ko vairāk par slikto un labo tēlu nemitīgo cīņu, tā bija iespēja internetu nelietojošai publikai saprast kaut ko vairāk. Tieši šādā situācijā jau tas 100.pants var izpausties – valsts medijā uzaicinātajam ir iespēja ne tikai atbildēt un pāris jautājumiem, ko kāds ir izvēlējies, ko pēc viņa domām tā kā vajadzētu, bet atbildot, skaidrot arī savu nostāju, uzskatus un pieredzi. Valsts medijs, valsts nauda, vēlēta, iecelta amatpersona vai dažādu uzskatu dažādas jomas pārstāvoši cilvēki, kam ir iespēja pateikt ko vairāk par redakcionālo saturu. Zināmā mērā raidījuma viesis reizēm bija tas, kas noskaidroja pārpratumus, izskaidroja situācijas un reizēm arī plašajai pirmās programmas auditorijai vieglajā valodā deva ieskatu par dažādu lietu kārtību, kā vispār lietas notiek un kas ir samuldēts. Šādas iespējas, protams, ir daudz lielākas šādos 2 vai 3 cilvēku sarunu raidījumos, nevis plašajās kolhoza tipa parunātavās, kur kā pamata viesi vien ir kādi 10 un galerijā vēl sēž kādi 20. Šādā formātā ir daudz ērtāk noairēt netīkamos pretjautājumus, jebkurā neērtā brīdī iesaistīt galeriju un „vadīt” sarunu pareizajā gultnē, pierādot to vai citu iepriekšzināmu „patiesību”. Protams, tā var panākt plašāku viedokļu daudzveidību, noskaidrot dažus vai visus tās vai citas problēmas aspektus, savākt viedokļus lielākiem vai mazākiem socioloģiskajiem pētījumiem, veiksmes gadījumā pieredzēt kādu lielāku vai mazāku acting out, vai prastu salamāšanos, vai negribētu izmuldēšanos uzaicināto starpā un vēl šo to, bet tās vērtības un ērtības ir tam formātam piestāvošas un nekādi nevar aizstāt situāciju, ka intervējamais mierīgi, bez steigas un riska, ka raidījuma vadītājs pārsviedīsies pie auditorijai tīkamākiem, prastākiem un populistiskākiem pavērsieniem, ka šis intervējamais varēs uzdot pretjautājumu, precizēt, ko īsti tauta nezin, kāpēc to neviens nav pastāstījis, kamdēļ gan šādas vai tādas muļķības ir tiražētas un auditorija prasti mānīta. Protams, ka situācija, kad vienam viesim jāuzdod 10 vai 20 jautājumi, jāsagaida atbilde, kas var būt pat veseli divi vai pat trīs teikumi, kaut pieklājības pēc kaut kā jāreaģē, izrādot, ka esi sapratis atbildi, daži jautājumi jākonstruē, par pamatu ņemot atbildes turpat studijā uz vietas, nevis tikai nolasot paša vai redaktora iepriekš sastādītos – tas viss ir diezgan grūti un prasa zināmu darbu un orientēšanos tēmā. Tā kā arī tajā tēmas pārzināšanā raidījuma vienīgais viesis var būt stipri zinošāks, ir zināmi riski, ka raidījuma vadītājs kopumā var neizskatīties nemaz tik labi. To gan var atrisinat, sev un publikai nekompleksojot par savu nezināšanu, bet uzdodot cita tipa jautājumus, kur viesi skaidro tās vai citas problēmas pamatu pamatus vieglajā valodā. Tad gan izpaliks iespēja zīmēties, glaimot auditorijai un bombardēt viesi ar neērtiem jautājumiem, bet vismaz dažiem desmitiem tūkstošu skatītāju būs kaut kāds zināšanu minimums. 100.pants Latvijas televīzijā vairs nebūs. Tā tomēr bija lieliska iespēja iegūt vairāk un labāku informāciju plaši pieejamā valsts medijā. Vai to aizstās kāds cits raidījums? Ne vienmēr, bet diezgan bieži šis raidījums tieši uzaicināto viesu dēļ bija labs un informatīvs. No mediju vides ir aizgājis kvalitatīvs, laba formāta un iespēju raidījums.

Politika

Uz staburags.lv pilno versiju