Arī tā ir politika

Neesmu nekāda īpašā zinātāja cilvēktiesību jautājumos, taču tas netraucē man uzskatīt, ka manas cilvēktiesības ir pārkāptas. Pat vairākkārt. Pirmo reizi manas cilvēktiesības pārtrauca tas autovadītājs, kurš bez tiesībām vadīt auto, ne ar savu mašīnu, dzērumā uzbrauca mūsu mašīnai. Vienā sekundē iznīcināja to, uz ko es biju gājusi gadiem – atņēma darbu, nosita vīru, ievainoja bērnus, kuri pēc tam izauga vieni bez vecākiem, jo es pati pēc ilgstošas medicīnas darbošanās tāpat paliku par invalīdi. Otro reizi cilvēktiesības laikam pārkāpa pats kaut kāds cilvēktiesību birojs, kuram rakstiski jautāju – ir vai nav pārkāptas manas cilvēktiesības. Atbildi neesmu saņēmusi vēl šodien, kaut pagājuši daudzi gadi. Var būt arī tāds secinājums – cilvēktiesības maksā naudu. Pirms es pati varēju tikt pie miljoniem latu, man uzbrauca viens piedzēries. Lai tam Lembergam izdodas pierādīt, ka ir pārkāptas viņa cilvēktiesības. Vai tad par velti toreiz, kad parādījās ziņa par Lemberga arestu, es teicu – tie ir tikai ziediņi, atklāsies vēl visādas briesmu lietas. Atklājas jau arī. Tikai – vai aiz tā visa nav pārkāptas arī visas tautas cilvēktiesības, iegrūžot kaut kādā mistiskā ekonomiskā krīzē? Pie pārticības (gan tikai finansiālas) ir tikuši tie daži simti, kuriem būtu (pēc skaistas teorijas) pašiem jāgādā par visas valsts, tautas pārticību.

Politika

Uz staburags.lv pilno versiju