Jābūt brīviem no politikas

Pēdējā laikā mani interesē un satrauc divi būtiski temati — norises Latvijas Universitātē un sabiedriskajos medijos. Abi ir ļoti svarīgi jautājumi. Nav šaubu, ka ir arī citi. Bet manas pieredzes dēļ šie nevar nebūt paši, paši nozīmīgākie. Latvijas Universitātē esmu pavadījis 15 gadus — gan kā students, gan kā pasniedzējs. Aizvadītajā nedēļā uzrakstīju atlūgumu. Galvenokārt tādēļ, ka man pašam nepieciešamas pārmaiņas. Mums visiem ik pa laikam tādas ir vajadzīgas. Bet arī tādēļ, ka neesmu līdz galam apmierināts ar to, kā notiek procesi Latvijas Universitātē. Arī medijos šobrīd norisinās skarba cīņa par pārvaldības principiem un noteikti arī personīgu ambīciju dēļ. Tāpat kā universitātē. Mums jācenšas saprast, kurā gadījumā kas ir kas.

Esmu Latvijas Universitātes patriots. Citādi nevar būt, jo tā mani ir veidojusi. Mums visiem universitātei jāvēl tikai labs. Nē, tikai lielisks. Savā pirmajā pētnieciskajā projektā skaidri sapratu, ka universitāte, dibināta gadu pēc mūsu valsts, vienmēr būs ar to cieši saistīta. Vienas neveiksmes nozīmēs arī otras grimšanu. Tā varētu sacīt par daudz ko, bet Alma Mater šajā ziņā ir īpaša nozīme. Kā savulaik sacījis Mariss Vētra: “Liekas, ka, tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts.” Abas šobrīd “staigā” ap simtgades slieksni. Tas ir skaisti! Bet vienlaikus tas ir arī laiks, lai rūpīgi pārvērtētu, kas bijis labs, kas ne tik ļoti, kā arī, ko no līdz šim paveiktā ņemsim tālāk, bet ko vajadzētu atstāt tepat pie sliekšņa. Cik nu iespējams, tas jādara, labu vēlot.

Arī mediji ir cieši saistīti ar mūsu individuālu attīstību un mūsu valsts labklājību. Līdzās, piemēram, informēšanai, izklaidēšanai un citām fun­kcijām medijam ir arī jāizglīto. Šeit universitātes un mediju pienākumi pārklājas. Tomēr no komercmedijiem mēs nevaram prasīt, lai izglītošana būtu prioritāte. Komerciālajam medijam vispirms ir jādomā, kā nopelnīt, un tikai pēc tam par pārējo. Sabiedriskajiem medijiem no tā būtu jābūt atbrīvotiem, lai tie primāri rūpētos par mūsu sabiedrības izglītošanu. Mums visiem jārūpējas, lai valstī būtu radīta sistēma, kurā gan universitāte, gan sabiedriskie mediji savu misiju var pildīt iespējami efektīvi. 30 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mums tas īsti nav izdevies. Iespējams, uz šiem jautājumiem ir vērts paraudzīties kopskatā.

Viss nav izdevies ideāli. Vai tāpēc teiksim, ka viss ir slikti? Noteikti nē. Latvijas Universitāte daudzē­jādā ziņā darbojas labi, bet ir skaidrs, ka varētu vēl labāk. Tas pats sakāms par sabiedriskajiem medijiem. Gan vienā, gan otrā ir daudz veiksmīgu, radošu, talantīgu cilvēku, kas lieliski dara savu darbu, bet ir būtiskas sistēmiskas problēmas, kas jārisina. Mēs skaidri redzam, ka šādā situācijā būs daudz ļaužu, kas to mēģinās izmantot personīgam labumam un politiskās interesēs. Mums kopā pret to jācīnās. Bet primāri jācīnās par. Gan Latvijas Universitātei, gan sabiedriskajiem medijiem ir jābūt iespējami brīviem no politikas. Kad ir problēmas, un šobrīd tādas ir, politiķiem ir iespēja nākt un teikt — redz, mēs jums ilgi ļāvām pašiem, īsti nesanāca, tagad mēs iesaistīsimies. Nē, mīļie! Arī jūs, politiķi, iespējams, pat vairāk, visi kopā esat atbildīgi par to, ka šobrīd pastāv būtiskas sistēmiskas problēmas. Jūs neesat varējuši radīt vidi, kur plaukst izglītība, zinātne, intelektuāli mediji. Jūs ievēl, lai to paveiktu.

Taisnība ir arī tiem, kas norāda uz sabiedrisko mediju un Latvijas Universitātes atbildību. Arī es to saku. Mēs kopā arī neesam izdarījuši pietiekami daudz, lai panāktu izmaiņas, kas nepieciešamas, risinot būtiskas problēmas. To dēvē par paškritiku. Šajā situācijā mēs varam un mums jābūt atbildīgiem un paškritiskiem. Gan abu jomu pārstāvjiem, gan politiķiem šobrīd ir jānāk kopā un jāmēģina risināt, nevis jāzīmē sarežģītas shēmas un jācenšas nomelnot vienam otru. Gan procesa dalībniekiem, gan vērotājiem būtiski mēģināt saprast, kuras iniciatīvas vērstas uz kopīgu labumu, bet kuras uz privātām un/vai politiskām interesēm. Minēšu piemēru. Man šķiet, ka viņš ir jauks cilvēks, daudz laba izdarījis gan komerciālajam medijam, gan Latvijai un, cerams, ļaunā neņems, bet, kad Jānis Šipkēvics apgalvo, ka par sabiedrisko mediju naudu radīs labāku produktu, es neticu. Tikai tāpēc, ka raidījums “Ar dziesmu par dzīvi” viņa vadībā principā ir klaja ierēkšana par interviju žanru. Žurnālists savas domas par dzīvi var stāstīt citādos formātos. Šipkēvica kungs var atļauties šādi vadīt raidījumu tikai tādēļ, ka savā organizācijā ir varas pozīcijās. Sabiedriskajam medijam ir augstāki standarti. Ar šo gribēju teikt tikai to, ka komerciālie un sabiedriskie mediji tomēr ir dažādas pasaules. Pēc analoģijas var padomāt par norisēm Latvijas Universitātē.

Tāpēc šajā situācijā mums ir jādiskutē par problēmām, bet vienlaikus jābūt piesardzīgiem un jāsaprot, kur mēs metam ēnu uz kaut ko labu un kuri ir cilvēki, kas kritizējot apzināti vai neapzināti vairāk rūpējas par savu, nevis kopējo labumu. Mums visiem. Gan par universitāti, gan par sabiedriskajiem medijiem man jāteic, ka abi darbojas ļoti labi, ņemot vērā apstākļus. Tas, ka un kā tika atlaists iepriekšējais NEPLP vadītājs Ainārs Dimants, bija absurdi. Tas, ka un kā tika padzīts Latvijas Televīzijas iepriekšējais vadītājs Ivars Belte, ir katastrofāli. Man šķiet, ka mēs — daudzi cilvēki, kas to saprata — šajos gadījumos uzvedās ar attieksmi “ne mana druva, ne...”, bet patiesība ir tāda, ka tā bija, ir un būs mūsu druva. Runa ir par pilsonisko aktivitāti, kuras ilgstoši trūcis.

Vienmēr var atrast kādu problēmu — gan pēc būtības, gan formālu. To, ko Beltes kunga vadībā paveica Latvijas Televīzija, ņemot vērā sistēmu un iespējas, var tikai novērtēt un pat apbrīnot. Tas pats jāsaka par cita sabiedriskā medija — Latvijas Radio — kvalitātēm. Šiem medijiem ir sava specifika, kas ne visiem būs saprotama un pieņemama. Respektīvi, daudzi cilvēki primāri nepatērēs medijus, lai izglītotos. Tomēr nepamanīt to kvalitāti, ko, ņemot vērā finansējuma apjomus un finansēšanas modeļus, spēja nodrošināt Latvijas sabiedriskie mediji, ir jābūt politiski angažētam. Tas pats man jāsaka par Latvijas Univeristāti.

Latvijā šobrīd problēmu un uzlabojamu lietu netrūkst. Ir grūti pateikt, ka mums nevajag lielākas pensijas, sakārtotāku veselības aprūpes sistēmu vai ceļus, pa kuriem var braukt un iet. Ja mēs raugāmies uz pašām aktuālākajām vainām, kas jānovērš, iespējamas dažādas versijas. Ja mēs domājam, kas būtu tas veids, kā panākami uzlabojumi mūsu visu kopējā dzīvē, mūsu valstī, tad izglītības un sabiedrisko mediju sistēmu sakārtošanai jābūt prioritātei. Ir ļoti grūti atrast piemēru, kur būtiskas investīcijas šajās nozarēs nebūtu devušas ievērojamu rezultātu vidējā termiņā. Latvijas valsts līdz šim — vismaz pēc neatkarības atjaunošanas — ne reizi nav pamēģinājusi. Visiem, kas to saprot, jāmēģina par to runāt un pārliecināt. Mums lielākā mērā jāsāk domāt ja ne ilgtermiņā, tad vismaz vidējā termiņā, un jākļūst pilsoniski aktīvākiem. Uz labu!

Izglītība

Uz staburags.lv pilno versiju