Dziedošākā Latvijas veterinārārste Līga Rīdere: ""X Faktorā” ritms bija nežēlīgs"

Aizkrauklieti Līgu Rīderi visa Latvija iepazina muzikālajā šovā “X Faktors”, kur Līga ieguva otro vietu, reizē kļūstot par dziedošāko veterinārārsti valstī. Ikdienā Līga ir mamma, kura uzskata: “Vislabāk bērnus audzina vecāku piemērs — ja gribi izaudzināt labu bērnu, tad audzini sevi.” Ar Līgu sarunāties ir viegli ne tikai tāpēc, ka katru jautājumu viņa uztver nopietni, bet arī tāpēc, ka viņa ir vienkārša. Un bezgala jauka — šo savu atklājumu man gribas pačukstēt arī citiem.

— Kāds jums bijis laiks kopš “X Faktora” noslēguma?

— Tāds meklējumiem pilns. Pēc šova bija klusuma brīdis, nedaudz pat sajūta, ka nekas nenotiek. “X Faktorā” ritms bija nežēlīgs — bija jāskrien, jādara, un nebija laika pat domāt. Kad tas viss beidzās, divas dienas izgulējos un atkal jutos gatava darbam. Tikai tā darba nebija… Tikai cik būt mājās mammai un sievai, bet tas nebija tik grūti, jo bija pierasts pie milzīgā skrējiena. Pagāja laiks, kamēr atradu no tā, un atkal bez jau pierastās steigas varēju būt kopā ar bērniem. Tagad dziedu, kad mani kaut kur paaicina, uzturu sevi formā, bet lielākoties tā ir labas gribas atrādīšanās saviem cilvēkiem, piemēram, dziedāju savas skolas izlaidumā. Cenšos parādīt, ka nekur neesmu pazudusi, bet reizē piedzīvoju svētku sajūtu, jo iepriecinu citus un dziedu, kas man ļoti patīk.

Darbs bez žēlastības

— Vai jūs otrreiz pieteiktos šovam?

— Domāju, ka nē! Galvenokārt tāpēc, ka esmu mamma diviem maziem bērniem. Tas tiešām bija fiziski un emocionāli grūti. Kad pieteicos šovam, jaunāko dēliņu tikai gaidīju, bet atlases konkursā, kurā mūs vērtēja žūrija, dēliņam bija pusotrs mēnesis. Baroju mazo ar krūti, naktīs ne vienmēr sanāca pagulēt, tad vēl filmēšanas visu dienu, ne tikai trīs stundas, ko parāda televīzijā. Režīms patiešām bija anormāls! Taču negribu nevienu nobiedēt un turēšu īkšķus par visiem, kuri piedalīsies šī gada “X Faktorā”, un skatīšos no malas, kā tas izskatās, jo zinu, ka iekšā tas ir milzīgs darbs. Darbs bez žēlastības.

— Lai to varētu izdarīt ar maziem bērniem, vajag labu atbalsta komandu. Jums tāda ir?

— Man ļoti palīdzēja draudzene, kura pieskatīja bērnus. Vīrs palīdzēja, tāpat Bērzkrogā mums bija auklīte un palīdzēja mammas. Visi iesaistījās, cik varēja, bet nebija tā, ka visu tuvinieku dzīve bija pakārtota manai dalībai šovā. Visgrūtāk bija vecākajam puikam, jo viņam allaž kaut kur bija jāpaliek, viņš nesaprata, kur mamma pazudusi. Tāpēc šobrīd, kamēr bērni nebūtu gana lieli, otrreiz nepiedalītos. Taču, ja ņem vērā šovā gūto pieredzi, tas bija tiešām foršs rūdījums. Iepriekš nezināju, ka varu izdarīt tik daudz. Katru nedēļu, pat katru dienu kāpu pāri sev.

— Kas jūs toreiz pamudināja pieteikties?

— Vienmēr esmu sapņojusi būt dziedātāja. Vienmēr! Kopš mazotnes allaž esmu dziedājusi, vidusskolas laikā sāku dziedāt uz skatuves, lai gan bija bail. Visi skatās, turklāt pati sev esmu vislielākā kritiķe, un, ja tam pievienojas vēl apkārtējo kritika, tad nekas vairs neder. Kad esmu pieaugusi un daru, kas man patīk — un man ļoti patīk veterinārārstes profesija, — domāju, kāpēc ne? Man ļoti patīk dziedāt, un mani uzrunāja šova aicinājums: “Nav nozīmes, cik vecs esi un ko dari, nāc un ļauj savam sapnim piepildīties!” Mirkļa iespaidā pieteicos, kaut tobrīd neticēju, ka tikšu tik tālu. Katru raidījumu, kad tiku nākamajā kārtā, uztvēru ar divējādām sajūtām — prieku un bažām. Prieku, ka cilvēkiem patīk, kā dziedu, un viņi balso par mani, un reizē bažām — ārprāts, vēl viena nedēļa!

“O, tā ir Līga!”

— Vai pēc šova cilvēki jūs pazīst?

— Daži pazīst, taču latvieši, manuprāt, ir kautrīgi — ja pazīst, tad neizrāda. Es pati nejūtos citādāka un īpašāka, taču, ja kāds pasaka, ka viņam patika, kā dziedāju “X Faktorā”, tad esmu ļoti priecīga. Ikdienā man neviens neskrien pakaļ un nesauc: o, tā ir Līga!

— Es tagad jūs uz ielas arī nepazītu.

— Jā, esmu nomainījusi frizūru. Biju ataudzējusi garus matus un tos negriezu, jo šovā vajadzēja veidot frizūras. Atkal esot tikai mammai, garie mati traucēja, jo mazajam dēlam patīk tajos ieķerties. Kāpēc dusmoties uz bērna, ja man ir par garu mati, tāpēc izlēmu tos nogriezt. Jāatzīst, ka cilvēki tagad tiešām uz ielas mani mazāk pazīst. Es izskatos citādāk, un arī pati sev vizuāli liekos citādāka.

Sevi audzināt visgrūtāk

— Kāpēc savulaik izvēlējāties veterinārārstes, nevis mūziķes karjeru?

— Maniem vecākiem Aizkraukles pagastā ir piena lopu saimniecība, un tas bija tas, ko visu laiku redzēju — darbs fermā, lopi. Mani kā bērnu visvairāk uzrunāja tas mir­klis, kad veterinārārsts palīdz piedzimt teliņam. Biju pieņēmusi, ka šī ir stabila profesija, bet mūziķa karjera man asociējās ar kaut ko nezināmu, ar bohēmu, kas man nešķita saistoši. Biju nopietnāka. Tāda esmu joprojām, bet tagad redzu un zinu, ka mūziķi ir ļoti dažādi un visi nav vienādi, nevar visus salikt vienā rāmī.

— Veterinārārsta darbs sievietei šķiet tik grūts…

— Katrā darbā ir gan labais, gan sliktais, un arī veterinārijā uzvaras mijas ar zaudējumiem. Tev jāprot savas zināšanas izmantot un jāprot sadzīvot ar profesijas ēnas pusi. Ir dzīvnieki, kuriem nevari palīdzēt, kuriem tev nākas lemt likteni un būt gandrīz Dieva vietā. Ir fiziskās un negatīvās emocijas, bet piekrītu, ka sievietei šis darbs ir fiziski grūtāks, īpaši, kad jāpalīdz liellopiem dzemdībās. Labais — kad dzīvnieks atveseļojas, piedzimst jauna dzīvība, visu atsver. Tas ir interesants darbs, kurā nav rutīnas. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma noteikti gribu atgriezties šajā darbā, jo tas man dod gandarījumu. Esot mājās ar bērniem, iestājas rutīna. Negribas teikt — depresīva noskaņa, bet tomēr esi it kā no laivas izmests. Ir forši būt ar bērniem mazajā vidē, tajā laivā, bet tad, kad esi ārpus kontakta ar citiem, jūties palicis novārtā. Tu par visiem rūpējies, bet tev pašam trūkst to lietu, kas uzlādē. Mājās tu tikai izlādējies, jo ikdiena tev nespēj iedot to, ko sniedz tavs aicinājums.

— Kāda esat kā mamma?

— Pašai sevi ļoti grūti novērtēt, jo reizēm šķiet, ka esmu par stingru un pārguruma brīžos pietrūkst pacietības. Esmu kā jebkurš vecāks — mīlošs, kurš ar bezierunu mīlestību rūpējas par saviem bērniem. Katru dienu mosties un dari to, kas tev jādara. Bez ierunām un jautājumiem. Jā, esmu stigra mamma, bet cenšos būt stingra mīlestībā. Bērnam vajag disciplīnu, vajag sajust robežas, jo tad viņš jūtas drošībā. Viņam nav jātaustās, kur beidzas pasaule, jo tai ir robežas. Ceru, ka man izdosies izaudzināt foršus dēlus. Rezultātu redzēšu pēc gadiem desmit, divdesmit, bet pagaidām viņiem ir katram savs raksturs, kuru nevar interpretēt kā manas audzināšanas rezultātu. Vislabāk bērnus audzina vecāku piemērs — ja gribi izaudzināt labu bērnu, tad audzini sevi! Tu esi viņam piemērs, bet sevi audzināt, būt labajam piemēram ir visgrūtāk.

— Jums ir savs forša vīrieša ideāls?

— Mans vīrs! Viņš ir gudrs, labsirdīgs. Strādīgs. Viņš ir maigs, kad to vajag, ļoti mīlošs pret bērniem. Vīrietis! Jo vīrietis nevar būt kā sieviete. Mēs, sievietes, visās emocijās esam pārmērīgas, savukārt vīriešiem ir nedaudz par maz emociju. Un tas mūs padara foršus kopā. Veidojas simbioze — kad abiem ir labi.

Līgai ir jautājumi!

— Teicāt, ka esat nopietna. Kādas vēl īpašības jums piemīt?

— Man pašai reizēm krīt uz nerviem, cik nopietna esmu! (Iesmejas.) Vīrs bieži mēdz jokoties, bet es uzreiz domāju — kāpēc tā? Viņš smejas un saka: es tikai jokoju! Es ticu tam, ko man saka, un analizēju visu, ko dzirdu.

— Esat mērķtiecīga?

— Cilvēkam vispirms vajag mērķi, bet es zinu, ka vajag izvēlēties tādu, kas nav par lielu. Ja būs par grūtu, ceļā paklupsi, un kādā brīdī vari mest plinti krūmos. Esmu īstenojusi mērķi pabeigt studijas, man ir ģimene un bērni. Mans slēptais mērķis sev, ko neafišēju, protams, bija uzvarēt “X Faktorā”. Ja negribam uzvarēt, mums pietrūkst motivācijas strādāt ar pilnu atdevi. Es darīju, ko varēju, bet rezultāts nebija atkarīgs tikai no manis. Ļoti priecājos, ka ieguvu otro vietu.

— Vai arī jūsu skolasbiedri jūs atceras allaž nopietnu?

— Manuprāt, jā. Tādu, kas sevi aizstāvēs. To, ka man patīk dzīvnieki un ka man ir daudz jautājumu. Atceros, klasē uz mani dusmojās, jo stundas beigās, kad skolotāja jautāja: vai jums ir kādi jautājumi, nevienam to nebija. Tikai Līgai! Visi bija neapmierināti, kad Līga pajautāja. Skolotāja sāk skaidrot, citi starpbrīdī netiek. Man vienmēr gribējies visu saprast, allaž esmu bijusi liela domātāja. Arī veterinārmedicīna ir interesanta ar to, ka te ir daudz jautājumu, uz kuriem jāsniedz atbildes.

Svētku diena

— Jūsu vīrs nebaidās jūs tādu skaistu laist ārpus mājas?

— (Skaļi iesmejas.) Šis ir mans skatuves tēls, ikdienā praktiski nelietoju kosmētiku. Kad šovam mūs filmēja mājās, biju tāda kā parasti. Lai cilvēki redz, kāda esmu, un nav jāsatraucas, ka mani kāds nofotografē bez grima un pieraksta: lūk, tā ir Līga Rīdere veikalā! Šovā bija interesanti vērot tās pārvērtības, ko sniedz kosmētika, stilista ieteikumi, gatavojoties priekšnesumiem. Kad eju uz skatuves, cenšos izcelt acis, lai tālumā tās nepazūd, jo acis ir tās, kas runā.

Runājot par vīru, viņš vienmēr pajautā, kur došos, cikos un kad būšu atpakaļ. Protams, viņš priecājas, ka daru to, kas man patīk, un viņam patīk, ka es sapucējos, jo arī viņam tā ir īpaša diena. Taču viņš man ir teicis, ka viņam labāk patiktu, ja tas paliktu tikai viņam vienam. Droši vien ir sievietes, kuras spēj pucēties katru dienu, bet es tāda neesmu. Man pašai ir svētku sajūta tajā dienā, kad esmu sapucējusies, un man tie arī ir svētki — būt uz skatuves.

— Jums ir plāni nākotnei?

— Savs albums. Nezinu, cik ātri man tas izdosies, bet mūzika albumam top. Viena dziesma jau tapusi, kāds draugs man 30. dzimšanas dienā uzdāvināja vēl vienu, kura ir tapšanas stadijā. Tā ka varbūt drīz dzirdēsiet, kas radies manā mūzikas lauciņā. No šovbiznesa viedokļa man jārīkojas ātri, jo mūzikas industrijā esmu nupat ienākusi, tūlīt nāks jauni, nāks jaunais “X Faktors”. Ja neko nedarīšu, mani aizmirsīs. Es nebaidos no konkurences, bet nedrīkstu neizmantot iespēju, kas man iedota.

Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1988. gada 15. maijā Aizkrauklē.
◆ Absolvējusi Aizkraukles novada ģimnāziju, beigusi kokles klasi Aizkraukles Mūzikas skolā.
◆ 2013. gadā absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti.
◆ Ģimene: vīrs Druvis, dēli — Regnārs (2,5 gadi) un Einars (11 mēneši).
◆ Dzīvo Bērzkrogā, Priekuļu no­vadā, kur Līgas vīrs nodarbojas ar graudkopību un gaļas šķirnes liellopu audzēšanu.

Aizkraukles novadā

Uz staburags.lv pilno versiju