Drosme un gļēvums — jautājums, kas aktuāls rakstniekam Osvaldam Zebrim viņa jaunākajos darbos

Lai gan žurnālists un mārketinga speciālists Osvalds Zebris sevi kā rakstnieku sajutis, tikai rakstot ceturto grāmatu — romānu “Māra”, viņa darbi paspējuši iekarot lasītāju sirdis un uz “Māru” Aizkraukles bibliotēkā jāpiesakās rindā. Par to dzirdētas gan ļoti izcilas atsauksmes, gan arī nosodoši izteikumi. Tas romānā izmantotās valodas dēļ. Nesen Osvalds viesojās radioraidījumā “Radio mazā lasītava”, kas notika izbraukumā Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā Neretā. 25. augustā Latvijas Radio 1. programmā atskaņotajā raidījumā varēja dzirdēt Osvalda jaunās grāmatas fragmenta lasījumus aktiera Gundara Āboliņa izpildījumā. Izmantojot izdevību, aicinājām Osvaldu Zebri uz sarunu.

Tā kā man bijusi lieliska iespēja kādu laiku strādāt kopā ar Osvaldu, atļaujos viņu uzrunāt ar “tu”.

Par rakstīšanu maksā!
— Mani pārsteidza, ka pēc profesijas esi ekonomists, studējis uzņēmējdarbības vadību, jo pazīstu tevi kā žurnālistu un redaktoru!
— Jomā, ko esmu studējis, neesmu strādājis. Domāju, mana situācija bija līdzīga kā daudziem. Nezinādams, kur likties, un meklējot mazāko ļaunumu, jo kaut kas jāstudē, pilnīgi aplami izvēlējos šo profesiju. Tagad es to saprotu un varu teikt — ja nav skaidrības, ko studēt, labāk mācīties amatu. Tas bija laiks, kad augstākā izglītība bija kā standarts, bija pieņemts, ka tai jābūt. Taču traucējis tas man nav, pat palīdzējis, strādājot žurnālistikā, jo rakstīju arī par ekonomiku.
— Kā nokļuvi žurnālistikā?
— Ģimenē bija tādi apstākļi, ka agri vajadzēja sākt strādāt, tas bija, jau vidusskolā mācoties. Strādāju par naktssargu kafejnīcā, būvmateriālu veikalā un vēl citur. Kad pie Brīvības pieminekļa atvēra pirmo “Makdonaldu”, strādāju arī tur. Visi tie bija pasmagi darbi. Tad viens paziņa “pa draugam” man aizrunāja darbiņu “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Aizgāju uz turieni, un tā sākās manas žurnālista gaitas. Tas bija deviņdesmito gadu vidū, un man bija liels pārsteigums, ka par to maksā naudu. Biju tikko atnācis no būvmateriālu veikala, kur staipīju smagas flīžu kastes, bet te — sēdi, klabini taustiņus, tavu vārdu drukā avīzē, un par to vēl maksā! Kaut kas neticams!

Aizkustina līdz asarām
— Vai tajā laikā tev jau bija doma, ka varētu rakstīt?
— Par darbu žurnālistikā noteikti nē, jo tas tajā laikā bija izdzīvošanas jautājums. Kaut kur vajadzēja strādāt, un, kur varēja dabūt darbu, tur gāju. Taču viss tā labi iegrozījās. Šis darbs man ļoti patika, “Neatkarīgajā” bija labi kolēģi, ziņu dienestā bijām mazs draudzīgs kolektīvs. Pēc tam strādāju “Dienā”.
Taču par literāro rakstīšanu man doma bija jau agrāk. Diezgan daudz lasīju, daži autori mani tik ļoti aizkustināja, man likās — ārprāts, kā vispār kaut ko tādu var uzrakstīt, ka lasītājam rodas tik milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Atceros, lasīju Knutu Hamsunu, Dostojevska “Idiotu” Kongresu parkā uz soliņa, un mani tas tiešām aizkustināja pat līdz asarām.
Tajā laikā pats kaut ko nedaudz rakstīju, taču visas tās lapiņas mājās liku atvilktnē vai kādā plauktiņā. Līdz brīdim, kad iesaistījos Literārajā akadēmijā, kas ir tādi kā kursi jaunajiem autoriem. Biju tam nobriedis, gāju uz turieni gūt apstiprinājumu vai noraidījumu savai varēšanai. Tajā  laikā rakstniekam iesācējam visgrūtāk sasniedzamā virsotne bija žurnāls “Karogs”. Ja tur publicēja kādu darbu, tas bija augsts kvalitātes apliecinājums. Tā laika “Karoga” redaktore Ieva Kolmane mums bija pasniedzēja Literārajā akadēmijā. Pārvarējis bijību pret rakstīto vārdu, kādā brīdī uzdrošinājos viņai parādīt savus darbus un, sev par lielu pārsteigumu, pretī saņēmu lielu atsaucību un iedrošinājumu. Pēc kāda laika “Karogā” publicēja dažus manus stāstus. Radās tāda drošības sajūta, turpināju rakstīt, līdz nonācu pie stāstu krājuma “Brīvība tīklos”, par ko saņēmu Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju. Tas bija nākamais lielais grūdiens pēc “Karoga” publikācijām, kad man likās — nu tikai jāraksta! Ilgi nebija jāgaida, un pēc trijiem gadiem iznāca mans pirmais romāns “Koka nama ļaudis”. Salasījies visādus smalkus autorus, biju pārliecināts, ka man nevajag nekādu īpašo stāstu, nav jāizdomā kaut kādi notikumi, tas viss ir lieki, pietiek ar labu valodu, kas man būs ļoti bagāta, spēcīga un reljefa. Ar tādām ambīcijām rakstīju savu pirmo romānu.
Taču pavisam drīz, rakstot jau nākamo darbu “Gaiļu kalna ēnā”, mana pārliecība mainījās. Kad strādāju pie šī darba, man sāka ataust gaisma — ja es gribu, lai kāds to visu lasa, tomēr jādomā arī par stāsta virsbūvi un to, kas tur notiks. Valoda, protams, savu nozīmi nezaudē, taču vajag vēl kaut ko.

Kodols viens, bet opera cita
— Pēc romāna “Gaiļu kalna ēnā” iznākšanas pagāja diezgan ilgs laiks līdz nākamajai grāmatai — jaunākajam romānam “Māra”. Pieci gadi.

— Literārajā akadēmijā divas reizes vadīju prozas meistardarbnīcas. Mācot arī pats turpināju mācīties, un manī arvien vairāk nostiprinājās pārliecība — lai kaut ko jēdzīgu uzrakstītu, jābūt ļoti jaudīgam pirmkustinātājam. Stāsta kodolam. Nav nozīmes, vai tas vēlāk būs stāsts, romāns, luga vai scenārijs filmai, jābūt jautājumam, kas tevi patiešām uzvelk. Lai tādu jautājumu sevī nobriedinātu, jāpaiet laikam.
Patiesībā “Māra” neapzināti ir “Gaiļu kalna ēnā” turpinājums, tikai citādākā scenogrāfijā, ir citi aktieri, cits laiks, taču problēmjautājums par gļēvumu un drosmi ir tas pats.
— Lai gan liekas, ka tie ir pilnīgi atšķirīgi darbi — “Gaiļu kalna ēnā” ir vēsturisks romāns, bet “Māra” ir stāsts par jauniešiem šodienas Rīgā.
— Ja raugāmies uz šo stāstu virsbūvi, tā, protams, ir pilnīgi cita opera. “Gaiļu kalna ēnā” ir stāsts par 1905. gadu Latvijā, revolūcijas mēģinājumu, topošo valsti un cilvēkiem, kuri gan apzināti, gan neapzināti iet uz mērķi par savas valsts veidošanu. “Mārā” savukārt ir stāsts par vidusskolēniem mūsdienu Rīgā un viņu problēmām. Taču patiesībā kodols ir tas pats, tas ir stāsts par drosmi. Man šis jautājums ir ļoti būtisks — par drosmi un gļēvumu, kas nosaka cilvēka izvēli būt drosmīgam vienā brīdī, gļēvam citā, kas vēlāk visu mūžu jānožēlo. Mani šis jautājums tirdīja, rakstot romānu “Gaiļu kalna ēnā”, un, kad biju pusceļā ar “Māru”, sapratu, ka rakstu par to atkal, tikai šoreiz Māra ir drosmīgais tēls, kas saņemas un var, bet “Gaiļu kalna ēnā” varonis ir gļēvs un nevar.

Nekas daudz nav mainījies
— Tev pašam vajadzēja būt diezgan drosmīgam, rakstot jauniešiem un par jauniešiem, jo viņi, manuprāt, ir prasīga un arī diezgan izvēlīga publika.
— Īpaši par to nesatraucos. Jo par jauniešu problemātiku — kā viņi runā, izturas, kas viņiem patīk un ko viņi grib, diezgan daudz domāju un pētīju, rakstot scenāriju jauniešu seriālam “16+”, ko veidoja Latvijas Televīzija. Tur gan nebija daudz sēriju, un to rādīja interneta platformās, kur jaunieši vairāk apgrozās. Man mājās ir arī sešpadsmitgadnieks ar saviem draugiem, līdz ar to bija iespēja “empīriskus pētījumus” veikt tuvākajā apkārtnē. Vēl viena lieta — jau pašā sākumā, rak­stot šo darbu, man bija hipotēze, ka lielākoties kopš manas jaunības nekas nav mainījies. Jā, krievu valodas vietā ir angļu valoda, ir mobilie tālruņi un citas lietas, bet lielā mērā es droši varu balstīties arī savās atmiņās un pieredzē. Un šī hipotēze nav tikusi atspēkota, problēmjautājumi, kas satrauc cilvēkus, no kā viņi baidās, ko grib vai negrib, ir ļoti līdzīgi kā manā sešpadsmitgadnieka pasaulē, tā šodien.

Konsultējas ar dēlu
— Lasīju komentāru par to, ka nacionāli noskaņoti ļaudis nosoda romānā “Māra” lietoto valodu — anglicismus un žargonu. Cik svarīgi tev bija rakstīt tieši jauniešiem saprotamā valodā?
— Man bija svarīgi, lai viņi saprot, ko gribu pateikt. Lai būtu kaut kāda šī laikmeta liecība, kāda šobrīd ir valoda. Rakstot “Gaiļu kalna ēnā” par 1905. gadu, es nevarēju precīzi atdarināt tā laika valodu, jo, lasot dienasgrāmatas un tā laika presi, ko diezgan intensīvi darīju, tomēr bija grūti nojaust, kā cilvēki runāja. Bija nedaudz cita teikumu konstrukcija, cita vārdu izvēle. Arī tagad es nevaru šo valodu attēlot viens pret vienu, jo es tomēr neesmu sešpadsmitgadnieks, taču ir lietas, ko mēs varam dokumentēt — dažādi anglicismi, teikuma struktūra, kas brīžiem ir ļoti savdabīga, aprauta runa, īsi teikumi.
— Vai devi dēlam lasīt “Māru” tā tapšanas procesā?
— Jā, viņš man arī ļoti daudz ko ieteica. Grāmatā ir daudz citātu, kad jaunieši sarakstās “vatsapā”. Dēls aizrādīja, ka tā nesarakstās. Daudz strīdējāmies arī par tiem pašiem anglicismiem latviešu valodā. Tāpat kaut kādas lietas no ikdienas sadzīves, piemēram, kādas botas jauniešiem šobrīd ir aktuālas. Arī tas man bija svarīgi.
— Vai latviešu literatūrā ir pietiekami daudz grāmatu jauniešiem?
— Godīgi sakot, nezinu. Pieļauju, ka daudz nav. Kad ar “Māru” biju kādā pusceļā, sapratu, ka nerakstu grāmatu jauniešiem, bet gan to, kas man ir svarīgs. Turpinu to pašu drosmes jautājumu. Domāju, tā nav grāmata tikai viņiem, tā ir grāmata par cilvēka izaugšanu četrās daļās, un tas ir svarīgi jebkādā vecumā.
— Tevi interesē, vai jaunieši lasa tavu grāmatu?
— Jā, tas mani ļoti interesē. Ceru, ka lasa. Pēc atsauksmēm internetā saprotu, ka ir daži, kas ir lasījuši, zinu, ka arī dēla draugi un klasesbiedri ir lasījuši. Man par to ir prieks. Galvenais, ka vispār lasa!

Svarīgi bērnībā ielikt labus pamatus
— Daudz runā par to, ka mūsdienās bērni un jaunieši tiešām nelasa grāmatas. Varbūt tev ir kāda doma, kā viņus mudināt lasīt?
— Vienīgais ceļš, kā pieradināt bērnus lasīt, ir lasīt priekšā un rādīt bildes jau ļoti agrā vecumā. Pēc tam varbūt bērni ieinteresējas par Hariju Poteru, kas, manuprāt, noteiktā vecumā ir ļoti laba grāmata. Nepiekrītu nievājošām atsauksmēm, ka tajā nekā nav. Un tad var cerēt, ka šī interese turpināsies. Man ģimenē ir trīs bērni dažādos vecumos — 16 gadi, astoņi un divi gadi. Vecākais dēls zināmā vecumā ļoti daudz lasīja, un tad vienā brīdī tas pārtrūka, bet es ceru, ka interese atjaunosies. Ja tiem mazajiem izdodas ielikt labus pamatus, tad nekas, ka viņi kādu laiku “pasēdēs” telefonā, gan jau vēlāk atgriezīsies pie lasīšanas. Jāatrod tikai pamudinājums — labs autors, kas viņu uzrunā, notikums vai filma, par kuru ir arī grāmata.
— Cik tev ir svarīgi satikties ar saviem lasītājiem?
— Laika gaitā tas man kļūst arvien svarīgāk. Tad, kad pievērsos rakstīšanai, sākumā svarīgāk bija ieraudzīt sava darba augļus — grāmatu, kas ir nodrukāta. Taču ar laiku doma, vai kāds to lasa un ko par to domā, man kļūst arvien svarīgāka. Tāpēc es labprāt izmantoju iespēju tikties ar cilvēkiem.

Attiecības ar rakstīšanu kļūst nopietnākas
— Vai sajūti sevi kā rakstnieku, jo visur tevi šobrīd tā piesaka?
— Agrāk, kad mani pieteica kā rakstnieku, tas man griezās ausīs. Es domāju — nu kāds es rakstnieks! Jaunsudrabiņš, Blaumanis, Regīna Ezera, Gundega Repše — tie ir rakstnieki! Zināma robežšķirtne šajā jautājumā bija “Māra”. Rakstot to, beidzot sajutos kā rakstnieks. Lai arī trīs grāmatas jau bija iznākušas, es vairāk sevi uzskatīju par tādu brīvā laika amatieri. Taču ar laiku attiecības ar rakstīšanu kļūst nopietnākas, nobriest. Nav jau varbūt tik būtiski, vai esi sarakstījis grāmatu, kuru ļoti novērtē un apbalvo, kaut gan arī tas ir svarīgi, svarīgākas ir šīs attiecības ar cilvēku, kurš paņem tavu grāmatu rokās. Vienalga — vai viņš ir sajūsmā vai viņam kaut kas nav paticis, taču jautājums, kas man kā autoram ir bijis aktuāls, tāds bijis arī lasītājam.
— Vai rakstnieks Latvijā šodien var būt tikai rakstnieks?
— Droši vien ir atsevišķi izņēmumi, taču nedomāju, ka rakstīšana kādreiz būs mans pamatdarbs. Ja es būtu pilnīgi viens, varbūt tā varētu, taču man ir brīnišķīga ģimene, trīs forši bērni, noteikti negribu viņus nekādā veidā apdalīt tikai tāpēc, ka esmu iedomājies būt tikai rakstnieks. Turpinu strādāt gan kā brīvais žurnālists, gan darbojos mārketinga jomā. Gatavoju tekstus bukletiem, mājaslapām. Tā ka es rakstu visu laiku, tikai dažādos “gaņģos”.

Iedvesmo labas grāmatas
— Kur tu rodi iedvesmu un ierosmi?
— Laikam tajā, ka tas man ļoti patīk. Pirms braukšanas uz Neretu palasīju Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”. Tas taču ir apbrīnojami, ka cilvēks tā var uzrakstīt! Tur jau nekas tāds nenotiek, Jaunsudrabiņš raksta par to, kā dūmenis sēž uz jumta, ietinies savos dūmos, par krupi zem klēts, bet šis stāsts ir tik meistarīgi veidots, ka tas uzrunā. Tas ir tas lielais literatūras spēks, kas spēj tevi tik ļoti aizraut un iedot to pavisam citas pasaules garšu, un tas iedvesmo arī mani. Kad izlasīju nesen iznākušo Leona Brieža “Vilceni un atraitni”, kas, manuprāt, ir jauns latviešu valodas piemineklis, tad arī es esmu iedvesmots rakstīt tālāk.
— Ir autori, kuri speciālizējušies kādā noteiktā žanrā, piemēram, raksta detektīvromānus. Vai arī tev tuvāks ir kāds viens noteikts žanrs?
— Mani vairāk interesē, kas notiek cilvēka galvā. Domāju, ka ap to arī viss grozīsies tajā, ko turpmāk rakstīšu. Nupat izdevniecība “Dienas grāmata” ieplānojusi nākamo grāmatu sēriju par latviešu rakstniekiem klasiķiem, kur mūsdienu rakstnieki raksta reflektīvu romānu par to klasiķi, kas nu kuram ticis. Esmu priecīgs, ka man ir ticis Gunārs Janov­skis. Cītīgi lasu viņa grāmatas un briestu jaunam darbam. 

Pieturzīmes

◆ Osvalds Zebris beidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti, ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.
◆ Bijis žurnālists un redaktors laikrakstos “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze”, bijis žurnāla “Kapitāls” galvenais redaktors, vadījis portālu kulturasdiena.lv, kā arī bijis literārā žurnāla “Domuzīme” redaktors.
◆ Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. 2016. un 2018. gadā vadījis Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas.
◆  Stāstu krājums “Brīvība tīklos” (2010.) saņēma Literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”.
◆ Romāni “Koka nama ļaudis” (2013.) un “Gaiļu kalna ēnā” (2014.) nominēti Literatūras gada balvai kā gada labākie prozas darbi.
◆ Par romānu “Gaiļu kalna ēnā” Osvaldam Zebrim piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva. Romāns tulkots angļu, ungāru, serbu un bulgāru valodā, tā izdošanas tiesības pārdotas septiņās Eiropas valstīs.
◆ 2019. gadā iznācis jaunākais romāns “Māra”.

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju