Dzīvā uguns Rea no Sērenes

Dzīvā uguns — koša, dzīvespriecīga, vienmēr kustībā — īpašības, kas kodolīgi un precīzi raksturo Rea Voveri no Sērenes. Ciemojoties pie viņas, grūti koncentrēt skatienu, visur, kur vien raugies, kāds interesants dekors vai vēstures liecības, ģimenes relikvijas — seno laiku radio, skaitīkļi, vērpjamais ratiņš un daudz kas cits. Katrai lietai sava vieta, savs stāsts. Rea varētu runāt un stāstīt par daudz ko, šoreiz — par viņu pašu.

Sākumā novērtē jaciņu
Rea ir Rīgas meitene. Dzimusi, augusi galvaspilsētā, jau bērnībā bijusi “visurgājējs”. “Klasē veicu kultorga pienākumus. Man patika organizēt pasākumus. Tolaik uz poligrāfiķu diskotēkām nevarēja dabūt biļetes. Aizgāju, uzrakstīju pieteikumu un sarunāju klasesbiedriem regulāri biļetes. Tolaik tur dīdžejs bija Ainars Mielavs,” atminas jubilāre.
Reas mamma pēc profesijas bija grāmatvede — akurāta, kārtīga un stingra, pa pusei igauniete, tādēļ meitai dots tam laikam netipisks vārds — Rea. Tēvs, vidzemnieks no Valmieras, no ģimenes aizgāja, kad Rea bija četri gadi. Mammas jaunība pagāja kara šausmās. Viņa gandrīz aizceļoja ar kuģi uz Zviedriju, pēdējā brīdī pārdomāja. “Liktenis bija skarbs. Mammas saderinātais no kara nepārnāca, visa dzīve sabruka. Es mammai piedzimu 41 gada vecumā, māsa par mani ir nedaudz vecāka. Fotogrāfiju albumā redzu bildi ar mammas iecerēto, kas leģionā aizgāja un nepārnāca. Piemiņai palika saderināšanās gredzens,” stāsta Rea. Pēc vidusskolas viņa Latvijas Universitātē studēja filoloģiju, apguva latviešu valodas un literatūras specialitāti. Vēlāk Latvijas Universitātē ieguva diplomu kā angļu valodas skolotāja vidusskolā. Ieskatījās agronomā, apprecējās un atnāca dzīvot uz Sēreni. Jaunjelgavas vidusskolā vajadzēja latviešu un literatūras skolotāju. Rea strādāja līdz otrā dēla piedzimšanai. Kad dēls bija paaudzies, viņas vietā jau bija cita skolotāja. Kad piedāvāja mācīt angļu valodu, viņa piekrita un joprojām māca šo priekšmetu. Šogad Rea aizvadīs 35. mācību gadu Jaunjelgavas vidusskolā.
Skolā latviešu valoda un literatūra ļoti patika, taču mācīt to citiem nav viņas sirdsdarbs. “Ja man būtu teikšana, es mainītu to, kā skolēni tiek mācīti. Jāiet laikam līdzi, jābūt radošiem un jaunā paaudze jāpiesaista ar viņiem aktuālu modeli. Nav lielas jēgas no obligātās literatūras, kas viņus neaizrauj. Labs piemērs ir mazmeita Eva. Viņa šogad pabeidza 1. klasi. Kad viņa pie mums viesojas, kopā ejam uz Sērenes bibliotēku izvēlēties lasāmvielu. Bērniem interesi par grāmatām rosina aktuāla lasāmviela. Piemēram, bibliotēkā paņēmām grāmatas “Dogmens” trīs daļas. Mazmeita noteica, ka opis lasīs pirmo daļu, ome — otro, viņa pati — trešo. Lai gan grāmatā ir daudz komiksu un salīdzinoši maz teksta, tā ir interesanta. Viņa jautā, cik tālu mēs esam tikuši, rodas azarts, un viņa izlasa pirmā. Tas, ka ģimenē visi lasa, motivē bērnus pievērsties grāmatām. Svarīgi sākt ar kaut ko interesantu un jaunajai paaudzei saistošu. Pēc tam paņēmām “Grega dienasgrāmatu”, teksta ir vairāk. Vienojāmies, ka, ciemojoties pie otras omes, vismaz desmit lapas dienā izlasīs. Un tā arī dara!”
Atskatoties uz skolā nostrādātajiem gadiem, Rea secina, ka pārmaiņas notiek. Jūtams audzēkņu skaita samazinājums. Dramatiski mainījusies bērnu izturēšanās. “Pozitīvi, ka skolēni ir droši, viņi ne no kā nebaidās. Tajā pašā laikā pietrūkst atbildības sajūtas un cieņas vienam pret otru un pret pieaugušajiem. Tomēr kopīgu valodu var atrast, tas ir pats svarīgākais. Katram dzīvē sava vieta jāatrod. Es varu palīdzēt, iedrošināt un uzmundrināt. Tagad iepriecina skolas absolventi, kas saka paldies par ieliktajiem pamatiem. Skolotājam svarīgi pamanīt talantu un palīdzēt to attīstīt.
Rea ir spilgta personība, viņas košums manāms arī ārēji. “Skolotājai jābūt koptai un pamanāmai, jo katru dienu jābūt uz skatuves. Man patīk sākumskolēnu tiešums, kad komplimenti tiek izteikti konkrēti par matiem, auskariem vai ko citu. Skolēni skolotāju vēro un iedvesmojas, latiņu nolaist nevar. Personība arī ir viens no faktoriem, kas ietekmē audzēkni. Tas ir komplekts, ja skolotājs ir pieņemams. Skolotājs ir vesels komplekts! Viņam jābūt apveltītam ar savu šarmu un auru. Sākumā tiek novērtēta jaciņa, pēc tam uztverts tiek pats skolotājs. Arī skolotājiem jāiet līdzi laikam.”

Kopā 38. sezonu
Rea pēc dabas ir apņēmīga — ja ko vēlas, to izdara. Jaunībā draugu albumā ieraudzīja simpātiska Aglonas puiša Jāņa Vovera fotogrāfiju.  “Atbraucām ciemos, bet viņš bija izbraucis. Atslēga bija zem paklājiņa, iegājām, paskatījāmies. Ieraudzīju viņa bildi — pievācu. Biju aktīva meitene, kā jau rīdziniece, rakstīju godīgajam Aglonas puisim, Sērenes agronomam, vēstules. Viņš, protams, atbildēja, un tā viss sākās. Vēstules saglabājušās vēl šodien,” stāsta jubilāre. Jānis nedēļas nogalēs brauca pie mīļotās, vasarā Rea kā studente mēnesi dzīvoja Staburaga kolhozā. Nedēļas nogalēs viņa pazuda. Pārējie domāja: “Kur gan tas Reksītis (Rea iesauka kolhozā) pazūd? Meitene sekoja sirdsbalsij un brīvdienas pavadīja pie mīļotā. Pirmā kursa beigās jaunieši svinēja kāzas. Mājas pagalmā par kopdzīvē rokrokā noieto laiku atgādina ceļa stabiņš, kurā ik gadu tiek atjaunots kopā noietais dzīves ceļš. Šogad stabiņš rāda 38. sezonu. Atskatoties Rea secina, ka viss noticis kā pēc grāmatas, vien pāris notikumu pārsegušies. Otrajā studiju kursā pāris sagaidīja pirmdzimto. Rea turpināja studēt, mamma palīdzēja auklēt dēlu.

Balvu pasniedz Mārtiņš Rītiņš
Brīvajā laikā Rea izpaužas radoši. “Māksla mani vienmēr ir vilinājusi. Mākslas akadēmijā vienu gadu gāju sagatavošanās kursos. Stājos uz lietišķo mākslu, sekmes nebija izcilas, konkurss liels, netiku. Taču māksla mani mierā nav likusi. Pāris gadu gleznoju Tautskolā pie Taigas Kalvišķes, esmu apgleznojusi zīdu, kad ar dēlu sēdēju mājās, iemācījos pīt grozus, no draudzenes iemācījos apstrādāt ādu un gatavoju aproces, klipšus.’’
Voveru pāra aizraušanās ir ceļošana. Pie mājas ieejas durvīm sienu rotā dekoratīvas flīzes un citi nieciņi, kas atvesti no dažādām valstīm.
Rea patīk piedalīties dažādos konkursos. Jāsecina, ka viņai ir laimīga roka, taču nekas no gaisa nekrīt un pat balvu izlozē jāiegulda darbs. “Kad atgriezāmies no Islandes, man bija skaista bilde ar savvaļas zirdziņiem. Aizsūtīju “Impro ceļojumu” konkursam. Sociālajos tīklos notika balsošana, visvairāk balsu ieguvušās fotogrāfijas autors balvā saņēma 100 eiro dāvanu karti nākamajam ceļojumam. Labi, ka man ir daudz draugu un paziņu, paldies viņiem, ieguvu pirmo vietu! Mārtiņam Rītiņam savulaik bija kulinārijas raidījumi, kuros bija arī konkursi. Skatījos, meklēju atbildes un sūtīju. Gada beigās starp pareizo atbilžu iesūtītājiem notika izloze. Šefpavārs velk pirmo, ai, kafijas automātu neesmu laimējusi, velk nākamo — “Stoller” multifunkcionālo katlu iegūst Vovere Rī (angliski Rea lasa kā Rī). Braucu uz restorānu “Vincents”, pats Mārtiņš Rītiņš man pasniedza balvu, sabučojāmies. Esmu tikusi arī žurnāla lapās,” par konkursiem stāsta jubilāre.

Svin jūras krastā
Nezinātājs nepateiks, ka Rea apritējuši 57 gadi. Viņa skaitlim nav pieķērusies un par to atminas, vien ielūkojoties pasē. Šī gada svinību plānus ietekmēja Jaunjelgavas amatierteātra viesizrāde, kas notika Amatnieku festivālā Brīvdabas muzejā dienu pirms jubilejas — 3. augustā. Pēc tam teātra trupa devās uz Skulti pie jūras, kur noslēdza teātra sezonu un reizē nosvinēja Rea dzimšanas dienu. “Kas var būt labāks? Man ļoti patīk jūra un saule. Parasti manā dzimšanas dienā spīd saule.  Svinēšana man saistās ar labu laika pavadīšanu, ar kādu izbraucienu. Apaļās jubilejas izplānoju. 50. dzimšanas dienu pavadījām uz ūdens. Sākām Liepkalnos, piestājām Likteņdārzā un noslēdzām mājās. Esmu dzimšanas dienu sagaidījusi Norvēģijā. Fonā ūdenskritums, stāvu uz akmens, un pārējie mani sveic ar dziesmu. Reiz dzimšanas dienu sagaidīju Parīzē. Ir tāds teiciens, kā dzimšanas dienu sagaidi, tā aizvadīsi visu gadu. Es būtu tikai par! Ceļojumi uzlādē bateriju, kas skolā tiek iztukšota. Bērni paņem daudz enerģijas, tā kaut kur jāatjauno. Eju pirtī, rosos dārzā, ceļoju, radu — tas viss mani uzlādē!” stāsta jubilāre.
Sēreniete izaudzinājusi divus dēlus, priecājas par divām mazmeitām. Rosības un izdomas jauniem darbiem netrūkst. Ko vēl viņa vēlētos? Iemācīties itāliešu valodu. Pēc frāzēm, kas izskan filmās un dziesmās, jau gribas runāt, bet mēle vēl netiek līdzi. Gribētu izstaigāt un izbaudīt Itāliju no vienas malas līdz otrai. Lai kā vilinātu dzīve tālienē, dzimtene un māju mīlestība ir stiprāka. 

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju