Handbolista gēnu uzsūc, augot sporta zālē

Lielo ģimene Skrīveros vislabāk zināma kā spēcīgākie handbo­listi. Sporta skolotāja Rita Lielā savulaik aktīvi spēlēja rokasbumbu, tagad trenē audzēkņus. Viņas prieks un lepnums ir bērni, kuri dodas pretim augstākām virsotnēm. Dēls Toms jau vairākus gadus veiksmīgi spēlē ārzemju klubos, viņa pēdās cer iet māsa Laura, kura paralēli handbolam izceļas ar panākumiem daudzcīņā. Pastarītes Anetes liktenis vēl nav zināms. Lielo ģimenei — liels spēks. Lai ko bērni izlemtu darīt, viņi var rēķināties ar vecāku atbalstu.

Brāļa pieredze iedvesmo
— Tom, Skrīveros esi rets viesis. Sācies atvaļinājums?

— Šobrīd viesojos Latvijā. Nedaudz neierasti, šī ir pirmā reize piecu gadu laikā, kad visu vasaru pavadu mājās. Tie ir mani brīvākie trīs mēneši, kādi man bijuši! Sākumā bija nedaudz grūti adaptēties, dzīve Latvijā atšķiras no manas ikdienas ārzemēs. Pēdējos četrus gadus dzīvoju un handbolu spēlēju ārzemju klubos, pirms tam piecus gadus mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā un mājās braucu vien nedēļas nogalēs. Vienu vasaru dzīvoju Dobelē. Tā īsti mājās Skrīveros neesmu bijis deviņus gadus. Esmu iejuties, taču joprojām reizēm jūtos kā ciemiņš. Patīkami runāt latviski un būt ar ģimeni, tomēr esmu pieradis būt prom. Manas mājas ir Latvijā, taču daudzie prombūtnes gadi atstājuši savas pēdas. Esmu pieņēmis ārzemju kultūru, atšķiras arī cilvēku laipnība un uzmanība.
Šosezon spēlēšu Luksemburgā, līgums noslēgts uz diviem gadiem.
— Pastāstiet par saviem pirmajiem soļiem sportā!
Toms: — Mamma kā sporta skolotāja daudz laika pavadīja un jo­projām pavada sporta zālē. Jau bērnudārznieka vecumā gāju viņai līdzi. Izmēģināju handbolu, trenējoties kopā ar lielajām meitenēm, ar sava vecuma zēniem treniņus sāku 1. klasē. Spēlēju ilgi, vienubrīd paralēli izmēģināju basketbola spēli Rīgā, Juglā. Tad nācās izlemt. Izvēlējos handbolu un devos mācīties uz Murjāņiem. Vēlāk radās iespēja aizbraukt uz ārzemēm, paveicās, un jau vairākus gadus spēlēju aiz valsts robežām.
Laura: — Arī es gāju mammai līdzi uz zāli no mazotnes. Sākumā handbolu spēlēju kopā ar zēniem, 2. klasē pievienojos meiteņu komandai. Tajā pašā laikā sāku apmeklēt vieglatlētikas treniņus. Pāris reizes nedēļā braucu trenēties uz Aizkraukli pie treneres Irēnas Vītolas, ar laiku nodarbības kļuva biežākas. Vieglatlētikā nav vienas konkrētas disciplīnas, kas man padotos vairāk, rezultāti man ir labi, tādēļ pilnveidojos daudzcīņā. Man labāk patīk handbols, taču, kamēr varu, mēģinu abus sporta veidus apvienot. Brāļa pieredze ir mani iedvesmojusi. Es arī labprāt brauktu spēlēt handbolu uz ārzemēm, jo tur ir lielākas izaugsmes iespējas.
Rita: — Laurai ir divas iespējas. Paliekot Latvijā, jāpievēršas vieglatlētikai. Ja viņa grib spēlēt handbolu, tad jāmeklē iespējas aizbraukt. Mācīties un spēlēt, piemēram, Vācijā.
Toms: — Sporta internāti, līdzīgi kā Murjāņi Latvijā, Vācijā ir 13, katrā federālajā zemē viens. Uz dažiem sportistu aicina, citur notiek atlase.
Rita: — Laura un gadu vecāks puisis no Skrīveriem šogad bija aizbraukuši uz nometni Vācijas pilsētā Ķīlē. Jauniešiem bija iespēja pamēģināt un saprast, kāda ir dzīve un nodošanās sirdslietai aiz robežām.
Laura: — Pirmajā dienā mulsināja vāciešu mentalitāte, viņi daudz runāja. Pieradu. Beigās negribējās pat braukt prom. Laba handbola dēļ esmu gatava dzīvot citā valstī. Vācieši ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi, tas palīdz iedzīvoties.
Toms: — Latvieši ir vairāk noslēgti sevī. Egoistiskāki. Arī vācieši cīnās par savu vietu, taču dara to, komunicējot un neatgrūžot citus. Viņi ir atvērtāki.
— Tom, vai tev bija grūti aizbraukt?
— Sajūtas bija interesantas. Aizbraukšanu apzinājos kā faktu, neaptvēru, cik ilgi būšu prom no ģimenes. Sākumā gribējās atpakaļ uz Latviju, pāris nedēļu laikā iedzīvojos un sadraudzējos. Atgriezties mājās vienmēr ir patīkami, tomēr dzīve ārzemēs man kļuvusi tuvāka.
— Kādas sajūtas pārņem, redzot, ka māsa seko tavās pēdās? Vai gribas viņu pamācīt un dot padomus?
— Viņai pašlaik labi sanāk, tādēļ nav ko traucēt. Ja būs vēlme vai vajadzība, viņa pati man jautās. Vienīgais, kā varu palīdzēt, daloties ar “knifiņiem”, ko redzu no malas. Uzklausīs — labi, ja neuzklausīs, arī labi. Mācīties pašai var būt ļoti produktīvi.
— Vai jūsu starpā valda konkurence? Sasniegto pārspriežat?
Toms: — Esmu mierīgas dabas, par tādām lietām nedomāju. Tikai priecāšos, ja Laura būs labāka par mani un sasniegs vairāk. Man, protams, patīk uzmanība, bet māsas panākumi iepriecina arī mani.
Rita: — Fiziskās dotības Laurai ir labākas. Vienīgais jautājums ir viņas darbaspējas.
Toms: — Jā, viņai ir liels talants, ja viņa to izkops, tālu tiks. Es “spiežu” uz darbaspējām. Ja viņa to pārņems, tad apvienojumā ar dabas dotumiem būs izcila handboliste.
Rita: — Nav ko vilkt garumā! Šajā vecumā Laura ir līdzvērtīga vai pat nedaudz spējīgāka par ārzemju vienaudzēm handbolā. Ilgāk paliekot Latvijā, līmenis kritīsies, ārzemēs attīstība ir noteiktāka. Ja viss ritēs veiksmīgi, tad aiznākamgad Laura varētu doties uz ārzemēm. Es gribu, lai viņa attīsta savu maksimumu un sasniedz virsotnes. Protams, ir labi, ka bērni iet un spēlē dažādos līmeņos. Bet es redzu, ka Laura var sasniegt vairāk.
— Kur slēpjas Lielo ģimenes handbolistu gēna fenomens?
Rita: — Gan jau faktā, ka bērni uzauguši sporta zālē. Īpaši Laura, viņa piedzima janvāra beigās, jau jūlijā bija man līdzi nometnē. Laura jau piedzima trenēta, uz apakšstilbiem bija izteikti muskuļi. Daba viņai ir daudz devusi, arī gaišu galvu. Panākumi atkarīgi no tā, kā viņa dotumus izmantos. Protams, panākumiem par skādi nenāk arī veiksme. Sports nav sliktākais, kur bērni būtu varējuši virzīties. Kā būs ar trešo — ar Aneti —, nezinu. Varbūt būs māksliniece, kas to lai zina.
Toms: — Handbols diezgan agri kļuva par pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu. Protams, bija reizes, kad gribējās slinkot un neiet uz treniņu, bet mamma prata pārliecināt, ka tas ir manis paša labā. Nākas ziedoties, lai sasniegtu mērķi. Viegli nekas nenāk. Kamēr vienaudži devās izklaidēties, es apmeklēju treniņus. Vēlāk, redzot panākumus un atskatoties pagātnē, varu teikt paldies vecākiem par atbalstu un pamudinājumu vājuma brīžos.
Rita: — Es viņus nedzenu kā nagliņas sienā. Viņi paši izvēlējās ceļu, es sniedzu atbalstu un stingru plecu vājuma brīžos.
— No kā lielā sporta dēļ nācies atteikties?
Toms: — No brīvā laika, vaļaspriekiem. Es nepārdzīvoju un nenožēloju ballītes, viesības un pat kāzas, uz kurām neesmu ticis. Viss notiek lielāka mērķa dēļ. Nejūtos neko pazaudējis. Sākumā, protams, bija pārdzīvojumi, ka draugi gaida aiz sētas, bet es nevaru iet. Tas vienkārši jāpārdzīvo.
Laura: — Jā, tas ir brīvais laiks, pēcpusdienas ar draugiem un pat klases ekskursijas.
Rita: — Sākumā bērniem rodas jautājums: “Bet kāpēc?” Nav notikusi traģēdija, viņi visnotaļ ātri adaptējas un pieņem savu ikdienu. Laurai viss viegli padodas — kā dažādas aktivitātes, tā mācības. Meitenes ātrāk attīstās, tādēļ viņai jābūt nodarbinātai. Toms nekad man nav pārmetis audzināšanu un stingrību. Ja esi izlēmis pievērsties handbolam, tad nekādu treniņu bastošanu vai citu izlaidību.
— Kam pienākas pirmā trenera gods?
Toms: — Oficiāli Andrim Eģītim, patiesībā — mammai. No katra trenera, ar kuru nācies tikties, esmu centies paņemt to labāko. Ir grūtāk, ja trenere ir mamma. Treniņu biedri skatās citādāk, valda maldīgs uzskats, ka esmu mīlulītis, bet patiesībā saņemu skarbāku attieksmi.
Rita: — Man nepatīk, ka nākas trenēt pašas bērnus. Tas ir grūti un sarežģīti. Reiz sacensībās Zviedrijā pie manis pienāca vīrietis un vaicāja, ko es tik ļoti bļauju uz Lauru, ka viņa vienīgā laukumā spēlējot. Mājās par sportu lielākoties nerunājam.
Laura: — Reizēm klasesbiedrenes man prasa, ko darīsim sporta stundā. Es nezinu! Citiem šķiet, ja mamma ir skolotāja, tad ir kaut kādas privilēģijas. Bet tas tā nav.

Dažādie uzvaras kalēji
— Vai komandu sporta veidā var novērtēt individuālos panākumus?

Laura: — Vieglatlētikā viss atkarīgs tikai no manis, handbolā svarīga ir prasme strādāt komandā.
Toms: — Handbolā “saldais ēdiens” ir iemesto vārtu skaitīšana. Tā ir laba spēlētāja redzamā puse. Es varu spēlē iemest vien pāris vārtu, taču tajā pašā laikā izveidot komandas biedriem desmit vārtu gūšanas iespējas. To protokolā neraksta, statistiski tas nekur neparādās, bet cilvēks, kurš spēli skatās, pamanīs dažādos uzvaras kalējus. Komandā katram savs darbiņš darāms. Jāizmanto stiprās īpašības komandas labā.
— Vai, paliekot Latvijā, sasniegtu tos pašus mērķus, ko tagad?
— Grūti teikt. Lai kā negribētos atzīt, Latvijā handbola līmenis krīt katru gadu. Lai ko teiktu par ārzemju klubiem, līmenis ir augstāks un spēlētāji profesionālāki. Viss ir iespējams, bet tas būtu ļoti grūti — izsisties Latvijā. Šeit sistēma ir haotiska, sportistu izaugsme balstās uz entuziastiem, turpretī Vācijā sportistiem ir nodrošināts finansiālais atbalsts, kas ļauj attīstīties un koncentrēties uz mērķi.
 Latvijā, ieguldot līdzekļus un sakārtojot handbola nozari, situāciju varētu uzlabot. Taču jāsaprot, ka tas nav sprints. Pirmos reālos ieguvumus mēs ieraudzītu pēc desmit gadiem. Mēs gribam visu uzreiz, bet tā tas nenotiek.
— Kur tu sevi redzi?
Toms: — Mērķi ir vairāki, sapnis ir viens. Lielo sapni es nevienam nesaku, pat ģimenei ne. Varbūt kāds nojauš, taču teicis neesmu. Es to sargāju, ir uzskats, ka, sapni pasakot skaļi, tas nepiepildās, sapņi piepildās, ja tiem tic. Mērķi sastāv no vairākām nelielām virsotnēm, kas palīdz tuvoties lielajai balvai. Dzīvē ne vienmēr viss notiek, kā cerēts, citreiz šķiet, ka esmu atkāpies divus soļus atpakaļ, taču tas palīdz novērtēt situāciju un virzīties tālāk. Galvenais ir apņēmība un smags darbs.
Rita: — Vecāki baidās bērnus laist lielajā sportā. Daudzi gan jau domā, ka esmu nežēlīga. Neesmu nevienam neko uzspiedusi, lielais sports prasa savu. Gan Toms, gan Laura paši izvēlējās virzienu. Lielais sports, protams, ir dārgs. Daži domā, ka, palaižot bērnu uz dārgu nometni, tas tūdaļ atmaksāsies un sekos zvani ar aicinājumiem. Visbiežāk tā nenotiek, tā ir veiksmes spēle.
— Kādi ir tavi rituāli un veiksmes talismani?
Toms: — Kopš 14 gadu vecuma visu velku caur kreiso pusi — zeķes, šortus, kreklu. Ievēroju arī apģērba secību. Tā ir mana sistēma, kas iegājusies kā rituāls. Reizēm pirms spēles parunāju ar Dievu.

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju