Iznācis Lindas Šmites romāns “Aizved mani uz Hiršenhofu!”

Izdevniecībā “Latvijas mediji” klajā nācis bebrēnietes Lindas Šmites romāns par Baltijā lielāko vācu koloniju “Aizved mani uz Hiršenhofu!”. Grāmatas atvēršanas svētki notiks 15. februārī pulksten 13 Iršu pagasta pārvaldes zālē, uz kuriem aicināti Iršu, Ērgļu, Pļaviņu un Sausnējas puses cilvēki, jo visi kaut kādā ziņā saistīti ar Hiršenhofu, proti, no Iršiem latviešu zemniekus 1766. gadā  pārcēla uz Sausnējas un Stukmaņu muižu, lai atbrīvotu vietu no Vācijas izbraukušiem arāju kārtas ļaudīm.

Autore atklāj, ka sava romāna auditorijā redz lasītājus, kuri interesējas par Latvijas vēsturi un sava novada kultūrvēsturi: “Kolonisti epizodiski aprakstīti arī Andreja Upīša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Grestes un Jāņa Akuratera darbos. Brīnos, ka Gundegas Repšes iniciētajā vēstures romānu sērijā “Mēs. XX gadsimts” šo laika nogriezni ar Baltijas mazvāciem uz tā neviens rakstnieks nebija izvēlējies un izmantojis par pamatu apjomīgam daiļdarbam.”

Pusotra gada ilga “rakšana”, pētīšana un rakstīšana
Linda Šmite atklāj, ka idejas aizmetņi meklējami 2016. gadā, kad Iršos svinēja Hiršenhofas 250 gadu jubileju. Toreiz notika svinīgs pasākums pie piemiņas akmens, bija atbraukuši vācieši, Hiršenhofas dzimtu pēcteči, un arī viņa tajā piedalījusies. “Iedomājos, kāpēc gan es nevarētu šo unikālo vēstures notikumu atspoguļot kādā no saviem darbiem? Atceros, tā bija ļoti karsta un sutīga vasaras diena, kad sāku strādāt pie romāna. Man tā doma bija auklēta diezgan ilgi, jo dzīvoju netālu no Hiršenhofas robežas un, protams, ilgu laiku, līdz pat  90. gadiem, neko konkrētu par Hiršenhofu nezināju. Jā, protams, tikai to, ka tur bija dzīvojuši vācieši, bet neko vairāk, jo par to nebija pieņemts runāt. Vērsos pie skolotājas Valdas Kalniņas, kurai Iršos ir novadpētniecības klase, viņa uztur kontaktus ar Iršu vāciešu pēctečiem un labprāt dalījās ar materiāliem. Darba tapšanas sākumā ar materiāliem daudz palīdzēja arī bibliotekāre Dace Grele, viņa dalījās ar saviem savāktajiem materiāliem, arī ar ģimnāzistu zinātniski pētnieciskajiem darbiem par šo tēmu, kas man bija lielisks pamats, ar ko sākt.  Tālāk sekoja darbs — “rakt”,  pētīt un rakstīt, grāmatas tapšana ilga vismaz pusotru gadu,” stāsta autore.

Atklāj nometni, kurā apgūtas hitlerisma idejas
Linda Šmite teic, ka sākumā bija doma romānu uzdāvināt Latvijai simtgadē, bija iecerēts, ka tas iznāks pagājušā gada oktobrī, bet darbi nedaudz aizkavējās, un grāmata izdota šī gada 31. janvārī, pēc skaita 13. Lindas Šmites grāmata, un autore teic: “Ir noslēdzies loks, jo pirmo grāmatu izdevu 2009. gadā “Lauku Avīzē”, tagad ir pagājuši desmit gadi, un arī šis darbs ir izdots “Latvijas Medijos” (agrākās “Lauku Avīzes” jaunais nosaukums) — kur sāku, tur atgriezos. Mani darbi vienmēr ir rakstīti daiļliteratūras žanrā, nerakstu dokumentālus darbus. Grāmatas pašā sākumā esmu ierakstījusi, ka romāns balstīts patiesos notikumos, bet personāži izdomāti un uzvārdi mainīti. Notikumi atrasti periodikā, atmiņu pierakstos, folkloras materiālos, ko darbā esmu izmantojusi daudz — gan Latvijas laika, gan vēl senākus, piemēram, esmu izmantojusi 1915. gada “Zemkopi”, “Latvju Kareivi”, pat 1933. gada Saeimas stenogrammas. Tajās liels atradums bija fakts, ka deputāti ir informēti par Hiršenhofā ieslēpto darba nometni, kurā apguva hitlerisma idejas. Tas man bija tāds atklājums, ka šo faktu  nevarēju neievīt romāna sižetā — viens no varoņiem, jauns vīrietis, slepus dodas uz šo nometni. Stenogrammā pat bija minēts, ka vadītājs bīstamajai nometnei bijis mācītājs Ozoliņš. Atrisinājums Henrija saistībai ar hitlerismu grāmatā ir mans izdomājums,  tāpēc lasītājam nav jāmeklē vēsturiska un dokumentāla precizitāte!”

Ataino Iršu kolonistu atšķirīgo dzīvesveidu
Romāna vēstījums lasītāju izved cauri vairāku paaudžu sieviešu dzīves līkločiem. Tajos netrūkst nedz mīlestības un kaislību, nedz sāpju pilnu pavērsienu. Kādu dienu Iršu pagasta centrā ieripo trīs aizdomīgas vieglās automašīnas, līdzi atvezdamas svešiniekus gaišās drānās. “Notikumi ir pārbaudīti, grāmatas varoņi ir manis izdomāti, tāpēc velti meklēt Iršu cilvēkus, līdzības, tādas neatradīs. Manu darbu jau cilvēki paguvuši saistīt ar Arta Pabrika darbu “Hiršenhofas stāsts. Kultūrvēsturiska eseja”. Pateikšu galvenās atšķirības — Arta Pabrika darbā Iršu vācu kolonisti atainoti diezgan pozitīvā gaismā, savukārt manā grāmatā ir attēloti arī viņu “nesmukumi” mūsu izpratnē, varbūt kādam tas liksies skarbi un šerpi, bet esmu aprakstījusi viņu citādo attieksmi pret tīrību, košumkrūmiem, pret to, kā viņi izturējušies pret zemi, zirgiem. Kolonistu (sauktu par mazvāciem) izturēšanās pret skolu un grāmatām ir bijusi pretēja latviešu centieniem un alkām pēc izglītības, un to es arī parādu. Otra atšķirība starp abiem darbiem — tā kā es runāju caur mākslas tēliem, ar māk­slas valodu, daudz kas ir pārspīlēts, “izpušķots”, lai būtu iespaidīgāk, arī tādu paņēmienu esmu izmantojusi. Romānā noteikti īsts ir Bulandu pilskalns, kuram arī ir atvēlēta diezgan nozīmīga vieta. Te romāna galvenā varone Roze Kalniņa atstājusi daudz savu pārdzīvojumu un lūgšanu Dievam, jo luterticīgo vāciešu baznīca padomju laikā Liepkalnē bija kļuvusi par kolhoza minerālmēslu novietni.”

Lasītāju gaida arī intriga
Romāna autore atklāj, ka tā daļa daiļdarba, kurā darbība noris pagājušā gadsimta 90. gados, ir viņas atmiņas, jo pati atceras, kā vācieši pirmo reizi atgriezušies apskatīt  savas dzimtās mājās, savukārt vecākie vēstures notikumi balstīti uz periodikā lasīto un pētīto. Ļoti labas atmiņas par Liepkalni un Iršu kolonistiem, kas noderējušas grāmatas tapšanā, atstājis Liepkalnes skolotājs Kalniņš, darbā izmantots Gata Ozoliņa pētījums “Ēr­gļu vērtums”, kurā atrodamas anek­dotes par Iršu vācu kolonistiem un tautas dziesmas par latviešu ironisko attieksmi pret vāciešiem. 


“Galvenās varones Rozes Kalniņas mazmeitai Gabrielai Kalniņai šo 90. gadu pavērsienus pieņemt ir visgrūtāk, jo viņa audzināta kā latviešu meitene, dzimusi latviešu ģimenē, bet te pēkšņi uzzina, ka vecmāmiņa ir noklusējusi par ciešajām saitēm ar vāciešiem, ka patiesībā viņai ir vācu izcelsme. Lai lasītājā uzturētu intrigu, esmu veidojusi tādu kā likteņa ironiju, saistītu ar cilvēku, kurā Gabriela iemīlas, savukārt izrādīsies, ka vecmāmiņai Vācijā ir meita, par ko neviens nav zinājis. Vai Klāra izjutīs meitas mīlestību pret sievieti, kuru nav redzējusi 50 gadus? Vēl manā darbā ir komisks,  nedalāms tēls, precēts pāris Mačs ar Kaču, kas savā ziņā ir tādi vientiesīši, diezgan aprobežoti, smieklīgi, taču arī viltīgi. Lai tiktu pie mēriņa, viņi klejo no mājas uz māju, pārdodami baumas par vāciešiem, līdz kādudien Rozes Kalniņas dēlam Hermanim, kārtīgam Breša zemniekam, par ērcinājumu kļūst preses zvaigznes. Arī te noteikti nav jāmeklē personāži dzīvē —  jocīgais personvārdu salikums radās, lasot tautasdziesmu: “Mačs ar Kaču Rīgā brauca”,” atklāj Linda Šmite. ◆

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju