Koknesietis Maskavā atver piecus restorānus

Ar Haraldu Mārcēnu-Ancānu pirmo reizi satikāmies pagājušā gada maijā Koknesē Sama modināšanas svētkos, kuros viņš pārdeva paša darinātos talismanus — māla samiņus. Mani uzreiz piesaistīja koknesieša spilgtais, kolorītais un no citiem ļoti atšķirīgais vizuālais tēls. Aprunājoties vairāk, sapratu, ka Haralds atšķiras itin visā — viņš arī nedomā “rāmjos”, ir atvērts jaunām idejām, arvien metas jaunos izaicinājumos un izmēģina savas spējas dažādās jomās. Sarunājām interviju “kaut kad” vēlāk, nu, neilgi pirms viņa jubilejas, kas būs svētdien, 17. martā, tiekamies.

“Kā tev nav kauna sūtīt savu CV, es tevi tāpat būtu pieņēmis darbā!”
— Pēc profesijas esat pārtikas tehnologs. Pastāstiet, kā veidojusies jūsu karjera?

— Esmu beidzis Rīgas Kooperatīvo tehnikumu un 40 gadus nostrādājis dažādos restorānos par šefpavāru. Tolaik strādāju Rīgā viesnīcā “Latvija”, kad Gunārs Ķirsons mani uzaicināja atvērt viņa pirmo “Lido” krodziņu Lāčplēša ielā. Var teikt, ka viņa ēdināšanas bizness sākās tieši ar šo mazo, šiko krodziņu pagrabstāvā, kur es strādāju pēc pamatdarba viesnīcā. Kad likvidēja viesnīcu “Latvija”, atlaida arī personālu. Kādu laiku strādāju “Skonto” zivju restorānā, līdz uzzināju, ka Krasta ielā cels lielu “Lido” kompleksu, kur meklē darbiniekus. Aizsūtīju savu CV. Mani pieņēma, taču, kad darbavietā satiku Gunāru Ķirsonu, viņš man teica: “Kā tev nav kauna sūtīt savu CV, es tevi tāpat būtu pieņēmis darbā!” Sākot strādāt, darījām visu darbus, mazgājām arī ķieģeļus, jo viss komplekss vēl bija tapšanas stadijā. Krasta ielas “Lido” par šefpavāru nostrādāju desmit gadus.
— Kāpēc kaut ko mainījāt?
— Ģimenē tolaik auga divas meitas — vienai bija septiņpadsmit, otrai — trīspadsmit gadu, kad pēc cīņas ar smagu slimību aizsaulē devās mana pirmā sieva, meitu māmiņa.  Tas bija smags laiks, un sapratu, ka ar savu algu nespēšu viens pats meitas izskolot, strādājot vienā darbavietā. Man vienmēr dzīvē ir bijis tā — tiklīdz kaut ko nodomāju, tas piepildās. Tieši tobrīd saņēmu ļoti izdevīgu piedāvājumu — braukt uz Maskavu un atvērt restorānu. Sākumā doma bija tur pastrādāt tikai gadu, taču tas ieilga līdz desmit gadiem. Pēc pirmā restorāna atvēršanas man sekoja nākamie piedāvājumi — atvēru piecus restorānus Maskavā, piedāvājumi bija arī no  Kazaņas, Baku, Kijevas. Man plānotājs bija aizrakstīts gadu uz priekšu.

Vai tiešām pele ar kaķi sadzīvos?
— Ko nozīmē atvērt restorānu?
— Redziet — te ir telpa, un jūs izdomājat, ka gribat atvērt restorānu. Esmu tas, kurš izlemj, un norādu, kur stāvēs plīts, kāda plīts, kur jābūt tvaika nosūcējam, ar kādiem nažiem un kastroļiem strādāsim, galu galā — kāda būs ēdienkarte. Īpašnieks liek sludinājumu, meklē pavārus, viņi nāk pieteikties darbā, un es vērtēju, ko viņi prot. Dodu nazi un saku: lūdzu, sagrieziet šo gurķi salmiņos! Ja redzu, ka cilvēks neko neprot, nāk nākamais. Esmu arī izjokojis kandidātus — redzu, visu labi sagriež, tad saku: tagad sagrieziet gurķi lācīšos! Redzu izbrīnu cilvēka sejā, jo tāda griezuma nav! Līgums paredzēja, ka pēc telpu iekārtošanas, aprīkošanas un komandas izveidošanas restorānā par šefu strādāju gadu, kontrolēju, lai viss būtu tā, kā esmu iecerējis. Līgums vienā restorānā beidzas, un es pieņemu nākamo piedāvājumu. Var jau, protams, palikt vienā vietā arī ilgāk, taču šajā biznesā viens piedāvājums ir vilinošāks par otru, katrs grib pārvilināt pie sevis.
— Meitas palika Latvijā?
— Jā, tolaik vēl bija dzīvas vecmāmiņas, un ar mierīgu sirdi varēju viņas atstāt, jo vecākā meita uzņēmās mātes lomu pār mazo māsu. Es varēju būt pilnīgi drošs, ka ar viņām viss būs kārtībā. Biznesa augstskolas “Turība” studiju laikā meitas iesaistījās apmaiņas programmā un devās uz laiku studēt Londonā, kur viņām iepatikās, tāpēc finansiāli atbalstīju pēc tam viņu studijas arī Londonā. Priecājos, ka tagad abas atgriezušās Latvijā, nav izvēlējušās savu karjeru un ģimeni veidot tur.
— Kā sastapāt savu mūzu — sievu Gitu?
— Satikāmies vēlreiz Maskavā, lai gan pirms tam bijām pazīstami 30 gadus. Gita bija mana skolniece, savulaik biju viņai prakses vadītājs. Šobrīd jau 13 gadus esam precējušies, un tolaik mūsu laulība draugu, kādreizējo kolēģu un paziņu lokā bija viens no apspriestākajiem notikumiem — vai tiešām pele ar kaķi sadzīvos? Mēs ar Gitu Maskavā nestrādājām kopā, esam divi karaļi, varam tā sabārties, vēl tikai neesam kāvušies! Ja es stāvu pie plīts un gatavoju, tad sieva jau ir ārā ar sunīti. Mums tik ļoti gribas vienam otru pamācīt, tas stāv šitā, tam jāstāv tā, vai tu to pieliki? Vai gaļai to piebēri? Šī vēlme otru pamācīt, aizrādīt un labot piemīt mums abiem. Sieva man neļauj kotletēm grūst klāt maizi, bet man tā garšo!

Apceļojuši 35 pasaules valstis
— Ar ko vēl jums asociējas periods Maskavā?

— Maskavā mums bija daudz brīvā laika — brīvi darbdienu vakari, nedēļas nogales,  un sāku apmeklēt keramikas pulciņu. Man bija pieredze darbā ar mālu, jo 1975. gadā, tehnikuma laikā, apmeklēju keramikas pulciņu, un tolaik radās mani pirmie darbi — māla vāzes, kas bija arī mans pirmais bizness. Darbojos mākslas studijā, ko vadīja Valentīna Kuzņecova, un 2015. gadā radās izdevība ar saviem darbiem piedalīties izstādē Tretjakova mākslas galerijā, kur daži no tiem arī palika.
— Kā nolēmāt atgriezties Latvijā?
— No vienas puses, viss jau bija tā piegriezies, apnicis nebeidzamais skrējiens, lai gan abi ar sievu nevaram nosēdēt uz vietas, arvien jābūt kustībā. Tā brīža sajūtas sakrita ar laiku, kad Gitas mammai veica operāciju, un mums bija jābūt viņai līdzās, jāpalīdz un jāatbalsta. Sapratām, ka viņai arī pēc tam būs vajadzīga mūsu klātbūtne, un nolēmām atgriezties. Joprojām ļoti daudz ceļojam, gadā vismaz divas reizes, esam apceļojuši 35 pasaules valstis un pēdējos piecus gadus mūsu ceļojumos devās līdzi arī Gitas mamma. Patlaban darām visu ko — audzējam mellenes, avenes, zemenes, zaļumus un garšaugus. Man ir “zaļie pirkstiņi”, es varu zemē iebāzt sprunguli, tas augs, nezinu, kāpēc tā. Protu no klūdziņām pīt grozus, esmu arī skroderis — 70. gados, kad nebija lielas izvēles, ko vilkt mugurā, esmu balinājis cukura maisu un no tā šūdinājis sev uzvalku. Nereti sieva, noraugoties un piedaloties visā, ko es daru, saka: “Harald, tu taču neesi normāls!”

Ar lepniem ēdieniem nepārspīlē
— Kas jūsu darbnīcā top šobrīd?

— Pēc atgriešanās Latvijā ar porcelānu esmu palicis uz “jūs”, jo tas ir ļoti kaprīzs materiāls, taču māls man kā latvietim padodas — kā ņemu, tā viss izdodas! Gatavoju izstādei māla traukus, vāzes un karikatūriskas figūriņas, tās man tagad žūst, būs jāved uz cepli Ādažos. Nezinu, vai pagūšu visu pabeigt līdz maijam, kad sievai ir dzimšanas diena, vai tikai ap Jāņiem. Veidoju Lieldienām no māla vārnu perēkļus uz bērza ripām, apkārt zaķīši, kaķīši, bet vidū perēklī būs zaļa zālīte, kur salikt olas. Ir vēl viens pasūtījums no sievas, domāju, kā to izpildīt. Viņa iedomājusies tādu  “duršlaku” no māla — lielu trauku ar daudziem caurumiņiem, lai vasarā zemenes var sabērt, noskalot, liekais ūdens notek un ar ogām nav jāčammājas.
— Kam ir priekšroka — vienkārši pagatavotam mājas ēdienam vai smalkām vakariņām restorānā?
— Mēs neejam ēst kafejnīcās un restorānos, jo zinām, ka ēdiena pagatavošanā lielākoties izmanto saldētus produktus. Svarīgi zināt, ka sastāvdaļas ir svaigas, kur un kādos apstākļos audzētas. Mēs cenšamies nepārspīlēt ar izsmalcinātiem ēdieniem, lepnie ēdieni man negaršo. Viens no maniem iecienītākajiem ēdieniem, ko kādreiz vienmēr man gatavoja mamma, — miežu putraimu biezputra ar speķa mērci un kefīru. Latvieši atstājuši novārtā un aizmirsuši ļoti daudz labu recepšu un vienkāršus, garšīgus un veselīgus ēdienus no mūsu tradicionālās virtuves. Man ir ļoti mīļa recepte, kas sen aizmirsta, — nomazgājiet kartupeļus, izgrieziet tiem “acis”, un kartupeli vajag mizot tā, kā mana vecmāmiņa bērnībā teica — kā tu mizo kartupeli ar tik biezu mizu! Tieši tā vajag nomizot — ar pabiezu mizu. Kartupeļa mizas uz pannas apcep sviestā, līdz tās kļūst brūnas, aromātiskas un kraukšķīgas. Lieku kā piedevu pie ēdiena, klāt var pasniegt mērci, tos pašus vārītus kartupeļus. Bieži pasniedzu saviem ciemiņiem, kad pirmo reizi to pagatavoju un pasniedzu sievasmātei, viņa sacīja: ļoti garšīgas sēnes!

Par pusdienu naudu uzšuj kļošenes
— Kā veidojat savu krāsaino, pamanāmo vizuālo tēlu?

— Tas man nāk no bērnības, kad visu skolas laiku nēsāju brāļa drēbes, 8. klasi beidzu biksēs virs potītēm, brāļa žaketēs, kreklā, es par to ļoti pārdzīvoju. Kad sāku mācīties tehnikumā, mamma uz nedēļu deva desmit rubļus ēšanai. Ietaupot “uz vēdera”, naudu atlicināju apģērbam — nopirku audumu un uzšuvu pirmās kļošenes. Vēlāk, kad jau sāku pats strādāt un pelnīt, dzīvojos gar ostu vien — no jūrniekiem pirku visu ko, nekur citur tādas lietas septiņdesmitajos gados nevarēja dabūt. Kad ceļojam, sieva vienmēr jautā — Harald, ko tu šodien vilksi mugurā? —, lai var man pieskaņot savu tērpu un būt tikpat traka!
— Kur gūstat iedvesmu visiem darbiem?
— Tāds, kāds esmu šodien, esmu bijis vienmēr. Man mamma vienmēr teica: “Harald, tu esi sapņotājs!” Bet man visi sapņi, par kuriem skaļi neesmu izstāstījis, piepildījušies! Kādreiz sapņoju nokļūt Vašingtonā, un 1991. gadā mani pēkšņi uzaicināja Latvijas vēstniecībā 200 cilvēkiem saklāt furšetu. Aizbraucu viens pats. Esmu pateicīgs savam prātam un kādam augstākam spēkam, kas man vienmēr ir palīdzējis. Arī Gita mani iedvesmo, vienmēr ir ļoti atklāta pret mani, vienmēr pasaka, ko domā. Ja noklusē, tad es saku: nu, nu, saki, kas par vainu? Sieva mani mudina sākt gleznot, apsveru šo domu.

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju