Melna kafija un rupja maize

Sagaidot Latvijas simtgadi, tikpat sena tradīcija ir arī Melnās kafijas vakaram, ko, pieminot Latvijas armijas Kara skolas kadetus, atzīmē novembra beigās. Šajā laikā pulcēties pie melnas miežu kafijas un rupjmaizes ar ievārījumu ierasts arī Pļaviņu novada ģimnāzijā.

Tradīcijas nerimst
Melnās kafijas vakara tradīcija saistīta ar Brīvības cīņu laiku. Vēstures faktos teikts, ka 1919. gada septembrī Latvijas armijas vadība pieņēma lēmumu izveidot Kara skolu, lai sagatavotu vairāk virsnieku, kuru tolaik trūka. Taču plānotās mācības bija jāatliek, jo 9. oktobrī aktivizējās Bermonta karaspēks, un Kara skolai bija dots uzdevums saformēt divas kaujas rotas, lai dotos pozīcijās Pārdaugavā. Pretinieka spiediena rezultātā tām nācās atkāpties uz Daugavas labo krastu un nocietināties. Pēc 11. novembra kaujām Kara skola pārgāja dzelzceļa tiltu un izvirzījās Jelgavas virzienā. Tās uzdevums bija nogriezt atkāpšanās ceļu uz Šauļiem, ieņemot dzelzceļu un izpostot sliedes. Šajā uzdevumā kadeti sastapās ar sīvu ienaidnieka pretestību. 18. novembrī, izmantojot pārspēku, bermontieši sāka aplenkt kadetus, kas bija pie Vareļu mājām. Izlaužoties no draudošā aplenkuma, 12 kadeti krita, septiņi ievainoti un evakuēti, bet divi krita gūstā. 21. novembrī Kara skola saņēma pavēli atgriezties Rīgā un sākt mācības. Pēc grūtā pārgājiena vakariņās viņiem nekā cita nebija kā tikai rupjmaize, marmelāde un miežu kafija. Tā radās tradīcija, ko nosauca par Melnās kafijas vakaru. 1919. gada 1. decembrī kadeti sāka mācības.

Melnās kafijas vakara tradīciju Pļaviņu novada ģimnāzijā aizsāka tās bijusī direktore Edīte Kupča, un tagad to turpina vēstures skolotāja Iveta Krastiņa. Šogad skolā uz kopīgu pasākumu sanāca skolēni, jaunsargi un viesi — bijušie skolas absolventi, kuri savu dzīvi saistījuši ar Latvijas armiju. Nodarbošanās specifikas dēļ ne visu viņi varēja atklāt, bet ieskatu par savu dienesta ikdienu sniedza.

Savu izvēli nenožēlo
Staltie jaunie vīrieši armijas formās vairs nelīdzinās tiem puišiem, kuri vēl salīdzinoši nesen beidza Pļaviņu novada ģimnāziju. Kaprālis Armīns Voltmanis šajā pulkā ir ar vislielāko pieredzi. Viņš stāstīja, ka aizdomāties par militāro karjeru skolā sācis Imanta Kravaļa vadībā toreizējās valsts aizsardzības mācībās, kas darbojās pirms jaunsardzes izveides. Dienesta laikā jau profesi­onālajā armijā bijis dažādos amatos, bet dienesta vieta viņam vienmēr bijusi Kājnieku bataljonā. Armīns atzīst, ka dienests ir ar daudziem izaicinājumiem un viņš nevar sevi iedomāties citā vietā. Bijis arī miera uzturēšanas misijā Afganistānā, kas bijis skaists laiks viņa dzīvē.

Armīnu daudzi pazīst kā mūziķi, un savulaik viņš bijis arī Aizkraukles kultūras nama rīkotā konkursa “Klusie ūdeņi” uzvarētājs. Tagad Armīns  ģitāru paņem rokās un uzdzied brīvajos brīžos.

Kristaps Mednis ģimnāziju beidza 2009. gadā. Bija doma uzreiz par augstskolu, bet aizgājis dienēt, ko nenožēlojot. Viņš dienējis kājnieku bataljonā, bijis militārajā policijā un tagad strādā Zemessardzes 55. kājnieku bataljonā. Kristaps atzina, ka, esot zemessardzē, vissvarīgākais, ko ieguvis, ir biedri, uz kuriem vienmēr var paļauties gan personīgajā dzīvē, gan vienojoties svarīgākajai misijai — sargāt savu valsti. Pēc viņa teiktā, armija ir tā vieta, kas dod lielu dzīves pieredzi, tāpēc vidusskolu beidzējiem ir vērts apsvērt šo dzīves ceļu.

Forma piestāv
Kaprālis Jurģis Bicāns savu dienestu sācis Jūras spēkos, bet šobrīd dien Gaisa spēku Pretgaisa aizsardzības divīzijā un kopā ar dienesta biedriem rūpējas par mūsu valsts gaisa telpas drošību. Darbs ir interesants un daudzveidīgs.

Ar Gaisa spēkiem saistīts arī Jurģa klasesbiedrs dižkareivis Kaspars Pavlovs. Savulaik viņi trīs no klases kopā sākuši dienestu. Interesanti, ka skolas laikā puiši nerunājuši, ka pēc absolvēšanas varētu doties uz armiju, un satikušies Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolā Alūk­snē. Biedru atbalsts palīdzējis ne tikai grūtajā sagatavošanās un pārbaudījumu laikā, bet arī joprojām. Kaspars atzina, ka noteikti nenožēlojot savu izvēli, jo šī joma sniedz daudz iespēju, un ir laiks arī personīgajai dzīvei.

Militārā joma sen vairs nav tikai vīriešu prioritāte, un Latvijas armijā ir  daudz sieviešu, kuras tur jūtas līdzvērtīgas stiprajam dzimumam. Par savu nodarbošanos to izraudzījusies arī pļaviņiete dižkareive Līga Džeriņa, kura dien Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē. Savulaik profesionāli nodarbojusies ar vieglatlētiku, beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, sportiskos panākumus kopā ar citiem turpinājusi kaldināt arī armijā. Kad piedzimuši bērni, sportiskās aktivitātes mazinājušās, un viņa ikdienā vairāk uzvelk formastērpu. Tas viņai piestāv, un Līga atzīst, ka jūtas lepna par to, un ir gandarīta, ka veic darbu, kur nepieciešama profesionalitāte un atbildība. Uz jautājumu, vai nav grūti savienot darbu ar ģimenes dzīvi, Līga teic, ka viss ir paveicams. Viņai ir atsaucīga ģimene, kas palīdz.

Interesanta dienesta gaita ir arī kaprālim Mārcim Rūtiņam, kurš šobrīd Kājnieku bataljonā Ādažos  ir nodaļas komandieris. Mārcis arī bijis starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Centrālāfrikā, kas bijusi ļoti liela un laba pieredze. Armija — tā noteikti esot viņa joma, jo dod tik daudz iespēju darīt to, kas interesē, un sevi pilnveidot. Arī nākotnē viņš vēlētos piedalīties vēl kādā misijā. 

Latvija ir vislabākā
Nešauboties var teikt, ka visiem šiem karavīriem interesi par armiju raisījis viņu bijušais jaunsardzes instruktors Imants Kravalis. Tagad viņš ir lepns par saviem audzēkņiem un arī meitu Līgu, kuriem pratis dot interesi par šo atbildīgo jomu, kas saistīta ar valsts drošību un aizsardzību. Šie jaunie cilvēki ir vieni no pirmajiem jaunsargiem Pļaviņās, kuri devuši labus pamatus tālākai šīs programmas attīstībai.
Pasākumā bija vēl kāds viesis, kurš gan nav saistīts ar šo skolu, bet mācījies Aizkraukles Profesionālajās vidusskolā. Tas ir Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljona komandieris pulkvežleitnants Kas­pars Lindbergs. Jau 24 gadus viņš nēsā Latvijas armijas formu un šajā laikā pieredzējis daudz. Viņš stāstīja, ka savulaik nešaubīdamies devies uz  arodskolas jaunizveidoto militārās apmācības grupu, kas bija jauna šajā mācību iestādē, un viņu instruktors bijis Imants Kravalis. Uzreiz gan nav izdevies iestāties, bet apņemšanās bija tik liela, ka tā ir viņa īstā izvēle, tāpēc panācis pārējos.
 
— Materiālajā ziņā mums nebija tādu iespēju kā tagad, un mācībās izmantojām pat no koka izgatavotu ieroču mulāžas. Treniņu fiziskā slodze bija milzīga, bet, neraugoties uz visām grūtībām, bijām lepni, ka esam daļa no tā visa. Tā ka ne jau materiālās vērtības ir svarīgas, bet pārliecība un lepnums par savu valsti. Savas karjeras laikā esmu bijis ļoti daudzās valstīs un arvien vairāk pārliecinos, ka Latvija ir vislabākā, — teica Kaspars Lindbergs.

Ar šādu pārliecību jaunieši ieklausījās karavīru teiktajā, ko stiprināja melna kafija ar mūsu zemes spēka maizi.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju