Mūžs cauri gadu desmitiem

Pļaviņiete Milda Baumane savā bagātajā mūžā piedzīvojusi dažādu Latviju — mainījušies laiki un iekārtas, prasot no cilvēkiem savu artavu. Ar mūsu valsti viņa ir gandrīz vienaudze, jo sirmajai kundzei šogad apritējusi 86. gadskārta.

Pēriens ar dievkociņu
Mildas kundzes mūžs lielākoties vijies ap Pļaviņu novadu, un visu savu darba dzīvi viņa bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja. Pamatskolā viņu atceras daudzi skolēni. Arī skolotāja priecājas par savējiem, kas gājuši viņas pēdās un nākotni saistījuši ar pedagoģiju vai citu radošo profesiju.

Milda Baumane dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Odzienas pagasta “Draudavās”. Tagad tas ir Pļaviņu novadā, un dzimtās mājas no pilsētas ir vien pāris kilometru attālumā. Tur pagājusi viņas bērnība, kas nebija bezrūpības pilna. Kā tolaik lielākajai daļai lauku bērnu, arī Mildai agri vajadzēja sākt iet ganos. Sākumā bijusi vaļinieku dēla palīdze, tāpēc rītos atļauts stundu ilgāk pagulēt, bet vēlāk pati jau bija galvenā ganīte.

— Tēvam bija paredzēts kļūt par saimnieku savu vecāku mājās. Visādi viņam veicās, bet piensaimnieks viņš bija īpaši labs. Pienu saimniecība nodeva Odzienas pienotavā, un tā bija mūsu iztikšana. Vēl tagad atceros, ka reiz no tēva saņēmu pērienu, jo dienas vidū biju ļāvusi govīm atgulties. Braucot ratos pa ceļu no pienotavas, viņš to pamanīja, nolauza žagaru un nāca uz manu pusi. Es jutu, ka būs nepatikšanas, un aizbēgu. Vakarā viņš pagalmā nolauza dievkociņa zaru, un pērienu tomēr saņēmu. Biju nesaprašanā, par ko, bet viņš teica, ka govis ir jāgana, jo mums katrs piena litrs no svara, — stāsta Mildas kundze.

Laiku maiņā ģimenei klājās grūti. 1946. gadā ģimenei iznāca saķeršanās ar mežabrāļiem, kas cīnījās pret padomju varu. Vēlā vakarā viņi ienākuši mājā ar ieročiem rokā un pieprasījuši ēdienu gādāt. Tēvs par šo izturēšanos izteicis kādu repliku un saņēmis draudus. Toreiz viss beidzās labi, bet pēc pāris mēnešiem vietējās varas pārstāvis ieradās tēvu apcietināt par atbalstu mežabrāļiem. Viņu aizveda uz cietumu Madonā, kur sabija kādu laiku, bet pēc atbrīvošanas bija tik novārdzis, ka, neraugoties uz ģimenes rūpēm, nodzīvoja tikai kādu gadu. Mamma palika dzīvot “Draudavās”, bet zeme “budžiem” atvēlēta tik maz, ka nezinājuši, kā kartupeļus pašu vajadzībām izaudzēt. Kas bija ieguvis nelabvēlību, tam klājās grūti.

Likums paliek likums
Mazā Milda sāka mācīties 1939. gadā Odzienā, kur iegūta pamatizglītība. Kad sākumā skolotāja jautājusi, vai meitenei skolā patīk, viņa teikusi, ka nē, jo vajadzējis būt projām no mājām un dzīvot internātā. Augumā mazajai meitenei bija grūti ar visu tikt galā. Ar laiku gan skolā iepatikās. Klasē bijis ap desmit bērnu, un stundas notika skolotāju istabā pie apaļā galda. Viņa atminas, ka nebija apdāvinātākā skolniece, tomēr bija uzcītīga un skolu pabeidza kā teicamniece. Sekmju dēļ zēni viņu zobojuši par “zubrilku”. Vidusskolas izglītību viņa ieguva Pļaviņās. Ar matemātiku nav bijusi lielos draugos, un fizkultūras skolotājs nav žēlojis, lai gan nemaz tik nevarīga nav bijusi. Iemīļota bijusi latviešu valoda un literatūra.

— Kopā ar draudzeni Zentu Rempi pēc skolas aizgājām mācīties uz pedagoģisko klasi Jēkabpilī, kādas tolaik tur bija. Tā bija iespēja iegūt izglītību un jau pēc gada sākt strādāt, jo skolotāju trūka. Doties vajadzēja tur, kur norīkoja, un es nokļuvu Viskāļos. Tas ne visai patika, jo bija tālāk no mājām. Reiz vasarā Pļaviņās satiku toreizējo skolas direktoru Andreju Kursīti, kurš apvaicājās, kā man klājas, vai negribot strādāt Pļaviņās. Protams, ka gribēju, — stāsta Milda Baumane.

Skola Pļaviņās, kas nākamgad arī svinēs simto jubileju, šo gadu laikā piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Strādāts dažādās ēkās un telpās, līdz 1966. gadā uzcēla jauno skolas ēku Daugavas ielā 101. Tiem, kuriem vecāku mājas bija netālu, dzīvojamā platība pilsētā nepienācās, bet Mildai ar draudzeni Ausmu paveicās, pateicoties savai bijušajai klases audzinātājai Tursai. Viņas vīrs bijis mācītājs, un šī iemesla dēļ skolotājai vajadzēja aizbraukt. Tolaik bija likums, ka dzīvoklī var piera­kstīt apakšīrniekus, un viņa to pirms došanās projām meitenēm piedāvāja. Vēlāk toreizējais pilsētas mērs Kalniņš ienācis dzīvoklītī un teicis: “Ai, meiti, meiti, kā jūs mani piekrāpāt!” Acīmredzot istaba bija paredzēta citiem, bet likums paliek likums.

Kad Ausma devusies dzīvot uz Rīgu, Mildas kundze pārcelta uz istabu lejas stāvā, bet viņu iepriekšējā istabā sācis dzīvot Kazimirs Daņilevičs (red. — pirmais laikraksta “Komunisma Uzvara” redaktors).

Ēka Daugavas ielā bija laba, jo tur izmitināti arī augsti ierēdņi un čekistu ģimenes, kas bieži mainījās. Lielākoties šie cilvēki bijuši kārtīgi un atsaucīgi.

Politmācība vissvarīgākā

Arī skolas direktori pieredzēti dažādi. Bija jārēķinās ar toreizējās varas kārtību un jāiestājas komjaunatnes organizācijā, jo bija pateikts, ka citādāk skolā nevarēs strādāt.

— Bija tāds skolas direktors Jānis Smelteris, bet viņa kundze rajona Izglītības nodaļas vadītāja, un viņa jaunos skolotājus diez ko neieredzēja. Reiz ar kolēģi Ainu Paradovsku kritām nežēlestībā, jo citu pienākumu dēļ neaizgājām uz politmācību skolā. Direktors par to solīja pat atlaist no darba. Devāmies kārtot šo ieskaiti pie partijas komitejas otrā sekretāra, kas bija lādzīgs cilvēks, bet ar to nepietika. Smeltere izsauca arī pie sevis un man uzdeva rakstīt par kulaku kā šķiras likvidāciju, — atceras skolotāja.

Šādu netaisnību piedzīvots daudz, bija jādzīvo bailēs, lai kāds atkal nepazemo vai nenodara pāri. Arī Atmodas sākums nebija viegls, jo ne visi cittautieši pieņēma pārmaiņas un mācījās valsts valodu.
 
Kad pienāca brīdis, kad tomēr vajadzēja iegūt augstāko izglītību, atkal lomu nospēlēja nejaušība, satiekot savu bijušo skolas direktoru Otto Ņesterovu. Viņš ieteica studēt augstskolā Liepājā. Tur Milda iepazinusies ar savu nākamo vīru, liepājnieku Uldi. Viņš aicinājis palikt vēju pilsētā, bet Milda teikusi, ka to nedarīs, jo mamma palikusi viena. Tā Uldis devās līdzi Mildai uz Pļaviņām. Abi strādāja vienā skolā, un vīrs bija mājturības skolotājs. Ģimenē auga meita Anita, kura tagad ar dēlu dzīvo Šveicē, bet dēls Oskars jau mūžības ceļos.
Tā Milda Baumane jau daudzus gadus ir pļaviņiete, kur uzcelta sava māja, bet dzimtās “Draudavas” pārdevusi radiniekam. Noslēgts arī skolotājas bagātais darba mūžs.

Katrs pasākums ir interesants
Šajā vecumā viņai slimību buķete jau krietna liela, bet dakteri kaut kā palīdz ķepuroties uz priekšu. Lielākās problēmas sagādā staigāšana, un viena savā mājā viņa vairs nevarēja dzīvot, tāpēc šobrīd ikdienu vada Pļaviņu sociālās aprūpes centrā. Skumji, protams, ka pati fiziski daudz neko nevar un jāpaļaujas uz citu palīdzību. Tomēr mundrais gars dod vēlmi interesēties par ikdienā notiekošo un iespēju robežās apmeklēt pasākumus.

— Esam aprūpēti un pieskatīti uz to labāko. Centra vadītāja Ņina Maškova gādā, lai dažādotu mūsu ikdienu, tāpēc notiek pasākumi, mums ir arī iespēja kaut kur doties. Tad ir prieks centra iemītniekiem, un par to viņai sirsnīgs paldies. Pie mums ar koncertiem bijuši vokālie ansambļi no Aiviekstes un Klintaines pagastiem, bērnudārzu audzēkņi. Piedalījāmies 4. maija Neatkarības dienas velobraucienā. Tos, kuri nevarēja paiet, aizstūma ratiņos, citi to vēroja pie pansionāta, bet daudzas darbinieces pašas piedalījās. Sagaidot rudeni, pansionāta pagalmā notika pikniks, kur mūs izklaidēja Pļaviņu bērnu centra pārstāvji klaunu tēlos un dejotāji. Aprūpes centra vadītāja palīdzēja man nokļūt uz skolotāju dienas pasākumu kultūras centrā, un par to biju ļoti priecīga. Reizi mēnesī varam uz vietas tikties ar katoļu mācītāju, kurš katru uzklausa un parunājas, — stāsta Mildas kundze.
Atmiņā palicis arī pēdējais brauciens uz pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” filiāli “Bērziņš”, kur aizvizināti ar auto. Bija interesanti pašiem kaut kur viesoties. Bērni kopā ar skolotājām bija sagatavojuši tik skaistus priekšnesumus! Piedalījās arī bērnu bibliotēkas pārstāvji. Bija patīkami redzēt skaisti iekārtotās telpas. Savukārt vasarā neliela grupa iemītnieku viesojās Skrīveru sociālās aprūpes centrā. Tur noticis kopīgs pasākums ar citu novadu senioriem, dažādas aktivitātes. Interesanta pieredze. Iespēju robežās sekots līdzi arī Pļaviņu 90 gadu jubilejas pasākumiem.

Nākamgad Latvijai simts, un arī par to ir liela interese. Lielākais informācijas avots gan aprūpes centra iemītniekiem ir televizors, un tas dod iespēju būt lietas kursā par aktuālāko.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju