Notikums, kas pārrāva komunisma filozofijas restes

“Atmodas laika simbols” — tik spēcīgu apzīmējumu attiecina uz dziedātāju, aktrisi un kādreiz arī deputāti Ievu Akurateri. Lai arī dzimusi Rīgā un dzīves  lielāko daļu tur pavadījusi,  viņas dzimtas saknes ir Sēlijā, Jēkabpils pusē, Ābeļu pagastā. Te dzimis viņas vectēva brālis — rakstnieks Jānis Akuraters, kurš ir viens no neatkarīgās Latvijas dibināšanas iniciatoriem, Tautas padomes dibināšanas sēdes 1918. gada 17. novembrī un Latvijas valsts dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī dalībniekiem. Kā viņa iesāktā darba turpinātāja ir Ieva.

Viena no Ievas Akurateres vēsturiski spilgtākajām uzstāšanās reizēm bija tālajā 1988. gadā festivālā “Liepājas dzintars”, izpildot Andra un  Brigitas Ritmaņu dziesmu “Manai tautai”. Toreiz tā bija liela uzdrīkstē­šanās — vēl komunistu valdīšanas laikā skaļi izteikt alkas pēc brīvības.  24. augustā, pieminot viena no Latvijas neatkarības atjaunošanas laika nozīmīgākā notikuma  — Baltijas ceļa — gadadienu, Ieva Akuratere dziedāja uz skatuves Likteņdārzā svētku koncertā “Saule, Pērkons, Daugava — Baltijas ceļam  — 30!”. Šoreiz atšķirībā no 31 gada senā notikuma bez milicijas un tā laika drošībnieku klātbūtnes.
Lai vilktu tiltu starp pagātni un šodienu, aicināju Ievu Akurateri uz sarunu.

Bijām svarīgā dzīves uzdevumā
— Kur Baltijas ceļa dienā (1989. gada 23. augustā) bijāt jūs?
— Kad pienāca Baltijas ceļa mir­klis, es vēlējos doties turp, bet saļimu ceļos lūgšanā... un tā arī pateicībā, godbijībā un pazemīgā laimē, lejot prieka asaras, paliku uz ceļiem Dieva priekšā visu to laiku... apjaušot, ka beidzot atklātībā ir piepildījies tas, uz ko tik daudzus gadus mēs slepenībā gājām!
— Toreiz, 31 gada vecumā, iespējams, bija citas sajūtas un domas. Vai prātā bija vārdi “brīvība”, “neatkarība”? Vairāki cilvēki, sarunās atminoties to laiku, teic, ka tas esot bijis kā brīnums, piemēram, pēc tik ilga padomju varas laika uzdrīkstēties pacelt sarkanbaltsarkano karogu un par to nenonākt čekā. Vai jums nebija bail?
— Disidentu kustībā iesaistījos jau 22 gadu vecumā. Jaunības mak­simālismā bija tikai viena doma — piepildīt to, ko mana mīļā vecmāmiņa, atrastās liecību grāmatas par īsto, brīvo Latviju, mani brīvdomīgie līdzgaitnieki un garīgie skolotāji ir mācījuši! Atjaunot brīvu Latviju! Atjaunot cilvēkiem iespēju bez draudošām represijām izteikt savas domas un sajūtas par dzīves telpu un kopīgo laiku! Baiļu nekādu nebija tāpēc, ka aizrautība ar ideju bija liela un pārņēma gan visu manu būtni, gan visu mūsu kopīgo domformu! Arī varonības sajūtas nevienam no mums  nebija.  Mēs  ar draugiem vienkārši sākumā klusās, slepenās pagrīdes tikšanās, vēlāk jau arvien skaļāk un aizrautīgāk, liecinot brīvdomīgās idejas gan koncertos, gan protesta mītiņos, kā, piemēram, protestējot pret metro celtniecību Rīgā vai pret latviešu zēnu iesaukšanu padomju armijā, šajās izpausmēs visi jutāmies aizrauti svarīgā dzīves uzdevumā.

Cilvēki uzticas
— Kas jums bija (varbūt ir jo­projām) Baltijas ceļš?

— Baltijas ceļš bija apliecinājums tam, ka Baltijas tautu pašapliecināšanās straume ir pārrāvusi iznīcības filozofijas komunistu genocīda restes un izlauzusies brīvībā, ka cilvēki ir pārpilni ar drosmi un apņēmību visas pasaules priekšā apliecināt spēku un gatavību atkal no jauna radīt Latviju, Lietuvu, Igauniju! Dzīvot kā latviešiem, lietuviešiem, igauņiem! Mīlēt savu Tēvzemi, runāt savā dzimtajā valodā, pacelt savu ilgi slēpto, rūpīgi glabāto valsts karogu neatkarīgā Dzimtenē!
— Vai cilvēki joprojām jūs saista ar Atmodas laiku? Varbūt tas izpaužas kādās konkrētās situācijās?
— Jā, cilvēki man uzticas un spoguļojas manu dziesmu paustās cerības refleksijās. Koncertos man tuvojas skaistas, ar gudrību piepildītas sievietes, aizkustinoši, jauki vīrieši ar maziem mīļiem bērniem, kuriem puķes rokās, un dalās ar savu Latvijas piederības sajūtu. Mani valsts svētkos apsveic Militārās policijas pārstāvji un iekšlietu ministri. Man ir tas gods, dziedot noliekt galvu Černobiļas katastrofas seku likvidēšanas darbos cietušo cilvēku priekšā. Klaida latviešiem ar kolēģiem radām patriotisku svētku sajūtu, koncertējot dažādās pasaules malās. Drīkstu Krusta ceļā dziedāt “Palīdzi, Dievs!”. Esmu dziļi pateicīga par to visu.

Mans svētākais uzdevums
— Viens no Atmodas simboliem Dainis Īvāns nereti izteicies, ka šodienas Latvija nav tā, par kādu cilvēki domāja, kad stājās Baltijas ceļā, cēla barikādes. Vai arī jums ir līdzīgas domas?

— Tā ir ābeces gudrība, ja pusaudzis staigā ar līku muguru un vecāki viņam saka: “Kā tu izskaties, turies taču taisni, citādi pavisam līks un neglīts esi!”, tad pusaudzis tikai vairāk sevī noslēdzas un mazvērtības kompleksos iegrimst. Bet, ja viņam saka: “Paklau, tev ļoti skaists augums, es zinu vairākus vingrinājumus, kurus mēs kopā izmēģināsim, lai tevī būtu lielāks spēks!”, tad bērns jūt atbalstu un mīlestības pa­tvērumu un atplaukst enerģiskai se­vis attīstībai. Vēl viens piemērs. Ja  jūs zināt, ka jūsu sirmā māmuliņa ir slima un drīz mirs, vai tad jūs viņai sakāt — tas ir bezcerīgi, tagad tikai bēdās pavadīsim atlikušo laiku? Nē! Jūs izbaudāt kopā priekus un mīļumu, lutināt, kopjat un aijājat! Kāpēc pret savu tautu vajadzētu izturēties ar svinīgi iznīcinošu nolemtības suģestiju? Mēs visi esam zināmā mērā mirstīgi, cilvēces vēstures kolīzijām pakļauti un tomēr tveram katru kopīgo laimes brīdi! Katra diena un katrs mirklis ir vislielākais notikums un vissvarīgākā realitāte! Kad es satieku daudzos laimīgos, ar tautas gara stiprumu apdvestos cilvēkus dažādās Latvijas malās, dažādos pasākumos, tad mana sirds gavilē no šo ļaužu skaistuma spēka, tautiskās apziņas un mīlestības pilnā dzīvesprieka! Mans svētākais uzdevums ir šo dārgumu daudzināt, pārmantot, dalīt tālāk, apliecināt! Esmu pateicības pilna par latviešu tautas dzidro, gaismoto esību!

Tad būtu būtne
— Pie kā mums, tautai, turēties, lai “nekristu naktī atpakaļ”?
— Neviens nekritīs naktī atpakaļ. Jauns laiks dod jaunus noteikumus, dāvanas, darbus un pienākumus.
— Starp dažādu jomu māksliniekiem Latvijā ir vieni, kuri  ar gadiem “pazūd no skatuves”, cīnās par savu eksistenci. Ar jums noticis pretējais. Vismaz publiskā puse par to tā stāsta. Kas notur “viļņa augšpusē”, neļauj ieslīgt rutīnā un iestigt pagātnē?
— Man nav raksturīga pagātnes apcerēšanas psiholoģija. Visu mūžu dziedu un muzicēju, un tas ir veids, kā apmainos dzīves pieredzē un sajūtās ar laikabiedriem. “Pērkona” slavenākais sauklis ir: “Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars!” (M. Melgalvs) Tas būtu jāsaprot tā: sāc no sevis, ziedi, ziedo un radi radošumu! Atbrīvojies no važām — svešu uzliktām un pats savām!
— Kas Ieva būtu, ja nebūtu dziedātāja?
— Es būtu “būtne”, kā kādreiz teica Vides aizsardzības kluba Zaļais dieviņš Ņurbulis — dzejnieks Aivars Neibarts. Viņš uzskatīja, ka vīrieši ir cilvēki, bet sievietes ir būtnes. Man nekas nav pretim. Varētu dziedināt cilvēkus ar dabas dotajām veltēm.
— Ja pasapņotu... Kāda Latvija varētu būt pēc 10 gadiem?
— Pilna ar inteliģentiem, sevi un citus cienošiem censoņiem, kuri laimīgi un brīvi, ar atvērtu pasaules cilvēka uztveri koptu savu dārgo, mazo Latviju.

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju