Zvaigznēs ierakstīta Itālija, bet sirdī — vienmēr Latvija

Jau trešo reizi diasporas bērniem bija iespēja tikties nometnē “Daugavas stāsti”, kas šogad no 14. līdz 20. jūlijam notika Aiz­krauklē. Tā ir nometne, kuru organizē Ogres biedrība “Attīstības un inovāciju mācību centrs”, taču jau otro reizi diasporas bērni kopā ar vienaudžiem no Aizkraukles un Ogres tikās tieši Aizkrauklē, jo šī ir dzimtā puse nometnes galvenajai organizatorei un plānotājai Ilzei Atardo, kura  pati jau četrus gadus dzīvo Itālijā, bet daudzi noteikti viņu atceras un pazīst kā ilggadēju un aktīvu koru diriģenti un vadītāju.

“Cik Latvija skaista!”
— Kas sniedz vislielāko gandarījumu, organizējot šīs nometnes?
— Laikam jau tās mirdzošās bērnu acis un tas, ka bērni pēc tam savā starpā sazinās, arī kopības sajūta. Tiem, kuri nometnē ir bijuši, nav divreiz jāsaka, vai viņi vēlas šeit atgriezties — viņi uzreiz ir ar mieru, tas ļoti iepriecina. Notikumu nometnē ir daudz, katram bērnam varbūt kaut kas cits liekas interesants, bet, iespējams, tikai tad, kad viņi izaugs, viņi patiešām sapratīs, kas tad ir bijis svarīgākais, kas palicis atmiņā. Es atceros, ka pirmajā nometnē iepazinās divi puiši —  viens no Grieķijas un otrs no Horvātijas —, kuri pēc tam tālmācības skolā sacentās, kurš labāk būs apguvis latviešu valodu.  Zinu arī, ka viens puisis no Itālijas, kurš sākumā ļoti slikti runāja latviski, pēc nometnes esot mammai stāstījis, “cik Latvija skaista”, un tas viņam iedeva to sajūtu, ka Latvijā ir forši.

Bez Dziesmu svētkiem nevar
— Kā tavs ceļš aizveda uz Itāliju?

— Domāju, ka daudzi aizkrauklieši jau zina mani, jo 20 gadus esmu te bijusi skolotāju jeb jauktā kora “Aizkraukle” diriģente un vadītāja, arī apriņķa koru virsdiriģente. Lai gan dzīve pārsvarā noritēja Rīgā, katru nedēļu te braucu uz mēģinājumiem. 2012. gadā es apprecējos ar itālieti, un, kā es visiem stāstu, mans vīrs —  ugunsdzēsējs glābējs —  izglāba mani no pārstrādāšanās piecos darbos. Tā es 2015. gadā pēc Skolēnu dziesmu svētkiem pārcēlos uz Itāliju un pievērsos ģimenes dzīvei. Itālijā es uzreiz atradu Itālijas latviešu biedrību un, kaut kā pavisam nemanot, sāku darboties Milānas latviešu skolā, pēc tam jau izveidoju kori.
— Vai ir viegli vadīt latviešu kori Itālijā?
— Es laikam nevaru savu dzīvi iedomāties bez Dziesmu svētkiem, tāpēc arī Milānā sāku organizēt kori. Tas bija kā labs “reklāmas sauklis” —  vai tu gribi tikt uz simtgades Dziesmu svētkiem? Šāda motivācija, protams, piesaistīja, un tā nu reizi mēnesī mēs sākām tikties mēģinājumos. Sākumā tas skaitījās Milānas latviešu koris, taču nosaukumu drīz nomainījām uz Itālijas latviešu kori “Saule”, jo reāli dzīvē uz kora mēģinājumiem sabrauca latvieši no Florences, no visas Ziemeļitālijas un pat no Luksemburgas un Šveices, turklāt es pati gadu dzīvoju Sicīlijā. Kora dzīve, protams, ir citādāka, jo nesatiekamies reizi nedēļā, arī finansiāli un loģistikas ziņā process ir daudz vairāk jāplāno. Visas balsis iedziedu, un meitenes mācās mājās individuāli. Ir bijis pat tā, ka dažas koristes atbrauc pie manis ciemos uz mājām, lai iemācītos savu balsi.  Ņemot vērā mēģinājumos ieguldīto ne pārāk lielo stundu skaitu, esam  apmierinātas ar žūrijas vērtējumu —  Dziesmu svētkos bijām, ieguvām I pakāpi, turklāt skatē kā sieviešu koris dziedājām tikai pašas, nevienu palīgā nesaucām.

Nometnes visai ģimenei 
— Kori veido latvietes, kuru vīri ir itālieši. Kā viņi uztver šo savu sievu aizraušanos?
— Protams, ka dažreiz nākas vīrus pārliecināt, kāpēc ir svarīgi braukt uz mēģinājumu otrā Itālijas malā vai uz kādu citu pasākumu Eiropā un ziedot tam visu nedēļas nogali, bet, pateicoties korim, Itālijā mums ir “izaugusi” jauka tradīcija —  nometnes gan decembrī —  “Piparkūku nometnes”, gan ap 4. maiju, kad svinam Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tajās pulcējas ne tikai koristes, lai intensīvāk mēģinātu, bet arī viņu bērni un vīri, kuri jau savā starpā ir sadraudzējušies un organizē paši savas aktivitātes.
Nu jau tas ir kļuvis par nopietnu pasākumu, kam arī rakstām projektus, un uz kuru tiek aicinātas gan latviešu valodas skolotājas, gan folk­loras grupas no Latvijas. Vīriem pat ir savs čats, kur viņi apspriež, kādus ēdienus nometnē gatavos.
Šogad maijā nometne bija trīs dienas Florencē, savācāmies  70 cilvēki. Nometne noslēdzās ar koncertu baznīcā, ko apmeklēja arī Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa un Goda konsuls Florencē. Ārlietu ministrija mūs ļoti atbalsta, tāpēc varam rīkot  šādus pasākumus. Šogad ļoti paveicās, ka turpat netālu dzīvo arī tulkotājs un atdzejotājs Paolo Pantaleo, kurš koncertā lasīja latviešu dzejas tulkojumus itāliešu valodā —  manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ka viss nav tikai latviski, lai mūsu vīri nejustos atstumti un labāk arī saprastu, kāpēc mums tas viss ir svarīgi, un lai citiem koncerta apmeklētājiem no Itālijas būtu iespēja iepazīt mūsu kultūru.

Plāns atgriezties Latvijā
— Četri gadi jau pavadīti Itālijā, bet vasaras ar visām nometnēm un Dziesmu svētkiem Latvijā —vai tas nozīmē, ka tomēr ilgojies pēc dzīves Latvijā?
— Es smejoties mēdzu teikt, ka varētu dzīvot visur, varbūt vienīgi tuksnesī vai uz ledus gabala ne, bet Itālija ir ļoti skaista vieta, kur dzīvot — daba un klimats ir burvīgi, tomēr vasarā ir labi “atmukt” uz Latviju, kur dažbrīd ir 15 grādi, nevis 45. Man bija tā laime gadu nodzīvot arī Sicīlijā, kas ir vēl cita pasaule. Man patīk dzīve Itālijā, taču man un vīram jau sen ir plāns pēc gadiem pārcelties uz dzīvi Latvijā. Vīram te ļoti patīk, un viņš par to vien domā, kad varēs uz šejieni atbraukt. Šī iemesla dēļ nav tā, ka es ļoti mēģinu Itālijā iesakņoties, taču nekad jau neko nevar zināt. Tā ir sanācis, ka visas vasaras pavadu Latvijā, organizējot dažādas nometnes, bet domās esmu šeit jau nometņu plānošanas laikā gan rudeņos, gan pavasaros.
— Vai visi latvieši Itālijā ir tik patriotiski?
— Man ir bijusi laime iepazīt ļoti daudz burvīgu latviešu Itālijā, kuriem Latvija ir patiešām svarīga un kuri ir patiesi patrioti, bet ir, protams, arī tādi, kuriem ir vienalga, kuri pasaka, ka viņus Latvija neinteresē. Ir visādi gadījumi, taču tādi paši cilvēki jau ir atrodami arī Latvijā.

Pietrūkst laba kora
— Ja tu varētu, ko tu no Latvijas gribētu ieviest Itālijā?

— No Latvijas man visvairāk pietrūkst viena laba kora, ko diriģēt... Tas ir pārsteidzoši, ka Itālija it kā ir mūzikas meka, bet tajā pašā laikā amatieru māksla nereti ir diezgan zemā līmenī, ja tu esi pieradis pie Latvijas standartiem. Arī valsts to neatbalsta. Par to man ir ļoti žēl.
Runājot par ēdieniem — esmu par sevi sapratusi, ka Itālijā es kļūstu par itālieti, un ik pēc pāris dienām man vajag ieēst pastu un man nepietrūkst biezpiena, bet, atbraucot uz Latviju, man uzreiz vajag atrast biezpienmaizi un nopirkt rupjmaizi. Marinētu siļķi gan mēs vienmēr lūdzam, lai kāds mums no Latvijas atved, kad ir iespēja, jo itālieši marinētas siļķes neēd, bet mums ļoti garšo. Un nekur, tiešām nekur, nav tik garšīgi kartupeļi kā Latvijā!
Vēl Itālijā gribētos tādu koncertu pieejamību un kvalitāti, kāda ir Latvijā. Un vēl vajadzētu itāliešiem iemācīt, ka operas izrādei vai koncertam nevajadzētu sākties deviņos vakarā! Bet tas ir saistīts ar viņu ēšanas kultūru —  vakariņas septiņos Itālijā ir svēta lieta, un pēc tam tikai mēģinājumi, koncerti, citas lietas. Bet, ja koncerts beidzas pēc vienpadsmitiem vakarā, ir ļoti daudzas vietas, uz kurieni vairs nav iespējams nokļūt, ja esi bez personīgā transporta.

Jāredz Sicīlija
— Un ko no Itālijas varētu pārņemt Latvija?

— Es diezgan sekoju līdzi notikumiem Latvijas politikā un jāsecina, ka esam jau daudz ko pārņēmuši no Itālijas politikas — diemžēl negatīvā ziņā... Ļoti līdzīgi, tikai Itālijā daudz lielākā mērogā. Noteikti gribētos Latvijā ieviest ātrvilcienus — ja varētu šeit, piemēram,  200 kilometrus no Rīgas līdz Rēzeknei veikt stundas laikā, kā tas ir Itālijā, tas jau ļoti daudz ko mainītu!
— Kādi būtu tavi trīs ieteikumi, kas noteikti jāredz vai jāizbauda, esot Itālijā?
— Pirmkārt, noteikti jāapskata Turīna, jo, manuprāt, no lielajām Itālijas pilsētām tā ir pati skaistākā Ziemeļitālijā, tur ir daudz, ko redzēt, turklāt tā ir pirmā apvienotās Itālijas galvaspilsēta. Otrkārt, jāiedzer kārtīga itāliešu kafija. Un, treškārt, latvietim jāaizbrauc uz Sicīliju! Lai izbauda to pagātnes elpu, kas ir Sicīlijā — ierauga  divarpus tūkstošus gadu vecos grieķu tempļus. Apjaust un apskatīt to mantojumu, ko uz vienas salas atstājuši grieķi, romieši, arābi, vikingi, normandieši — tas ir kaut kas neticams! Jā, šīs būtu trīs lietas, ko iespējams izbaudīt tikai Itālijā, jo pastu jau var pagatavot arī Latvijā.

Itālietes — valdonīgākas
— Kā ar stereotipiem par itāliešiem? Vai itālieši ir tādi, kā “vidējais latvietis” par viņiem mēdz domāt?
— Mans vīrs ir no Sicīlijas —  ir pieņemts uzskatīt, ka turienes vīrieši ir ļoti karstasinīgi un impulsīvi, ko noteikti nevarētu teikt par manu vīru, bet varbūt tas ir saistīts ar viņa profesiju, jo ugunsdzēsēju priekšniekam ir jābūt nosvērtam un mierīgam. Vienu mītu gan var atspēkot —  nav tā, ka visi itālieši pie pusdienām dzer vīnu, kā Latvijā pieņemts uzskatīt. Starp man pazīstamajiem tā noteikti nav. Bet pasta gan ir jāēd bieži. Itāliešiem turpretī ir stereotips, ka Latvijā ir visskaistākās sievietes —  tam gan es piekrītu!
— Jā, runājot par sievietēm, ļoti izteikti redzams, ka pārus veido latviešu sievietes ar itāliešu vīriešiem, nevis otrādāk. Kā tu domā — kāpēc tā ir?
— Pirmkārt, nevarēšu gan šobrīd atsaukties uz precīzu statistiku, bet ir tā, ka Itālijā vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, savukārt Latvijā vairāk ir sieviešu, tāpēc tīri likumsakarīgi, ka veidojas šādi pāri. Otrkārt, kā man to skaidro paši itālieši, Itālijas sievietes ļoti vēlu ieguva balsstiesības, un tagad, kad beidzot ir notikusi emancipācija, itālietes ir kļuvušas ļoti valdonīgas, pat vīrišķīgas. Mums jau šķiet, ka sievietes Latvijā arī ir tādas, ka dzīve mūs piespiež tādām būt, bet laikam jau latviešu sieviete, kad beidzot pārstāj pārstrādāties, kad par prioritāti izvēlas ģimeni, kļūst piekāpīgāka, vairāk novērtē vīrieti, kurš viņai ir blakus. Protams, zinu arī nelaimīgus gadījumus Itālijā, kur latviešu sievietes tiek piemānītas, izmantotas vai cieš no vardarbības, par daudziem gadījumiem, visticamāk, mēs arī neuzzinām, taču šādi gadījumi jau nav atkarīgi no tautības, tādi stāsti ir visur.

“Ar vienu kāju esmu Latvijā”
— Ja pirms 10 gadiem tev kāds teiktu, ka tu tagad dzīvosi Itālijā, vai tev tas šķistu iespējams?
— Pirms desmit gadiem — noteikti, jo ar vīru jau deviņus gadus esam kopā, bet vēl agrāk laikam arī. Kaut kur zvaigznēs tas jau bija ierakstīts, ne velti es itāliešu valodu iemācījos jau pirms 20 gadiem, gāju Latvijā uz kursiem, jo vienkārši gribējās. Ja es tagad būtu jauna, noteikti brauktu uz  visiem “erasmusiem”, manā jaunībā iespēju ceļot deva tieši profesionālie kori, kuros dziedāju, tāpēc ļoti daudz kur ir būts, bet man nekad nav bijusi sajūta, ka es kā viena persona vienkārši gribētu pārcelties uz citu valsti. Ne velti arī pēc kāzām es vēl trīs gadus dzīvoju Latvijā — visu laiku šķita, ka vēl tas darbiņš jāizdara, vēl šie svētki... Tagad vasaras nometnes arī nodrošina to, ka “ar vienu kāju esmu Latvijā”.
— Mūzikai tavā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kura dziesma tev ir īpaši svarīga?
—  Vispār sarežģīts jautājums, jo dziesmu ir daudz, bet pirmā, kas ienāca prātā, ir Renāra Kaupera “Mana dziesma”. Jau tad, kad pirmo reizi to dziedājām 2005. gadā, tā šķita ļoti īpaša gan vārdu, gan emociju dēļ, ko tā raisa, bet, esot prom no Latvijas, tā iegūst vēl citu nozīmi. Un tagad, starp citu, arī “Prāta vētrai” ir salīdzinoši jauna dziesma “Pirmais latvietis uz Mēness”. Ja “Mana dziesma” bija svarīga pirms 15 gadiem, stāsta par sevis apzināšanos kā latvietim, par savām emocijām, tad “Pirmais latvietis uz Mēness” velk jau uz Latvijas “investīciju attīstību” un globālo sajūtu — mēs varam, mēs esam nozīmīgi! Tagad latviešiem vajadzīga tieši šāda dziesma! ◆

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju