Cilvēkiem nedrīkst atņemt pašcieņu — "Staburags" ciemojas pie bijušā Biržu mēra Valdemāra Vaļķūna

Latvijā līdz 2021. gadam plāno realizēt teritoriālo reformu. Tās gaitā no pašreizējiem 110 novadiem un deviņām republikas nozīmes pilsētām, tos apvienojot, izveidotu 36. Vai mēs katrs un valsts kopumā būsim ieguvēji no  jaunajiem mērnieku laikiem? Šobrīd, kad valstī notiek diskusijas, tik lielu un sarežģītu jautājumu risināšanā dažkārt lieti noder kaimiņvalstu pieredze. “Staburags” devās uz Lietuvu, Biržiem, un sarunā ar bijušo pilsētas mēru Valdemāru Vaļķūnu mēģināja atrast kopīgo un atšķirīgo valstu attīstībā pēc robežu maiņas.

Jāteic, ka Latvijas un Lietuvas situācija ir un tomēr kādos punktos nav līdzīga. Lietuviešu valstī ir par miljonu vairāk, etniskais sastāvs — pārliecinoši (87%) lietuviešu (Latvijā ir 62% latviešu — aut.). Turklāt divās teritoriālajās reformās — 1994. gadā no 581 pašvaldības izveidoja 56 rajonus un desmit apriņķus, 2000. gadā rajonu skaitu palielināja līdz 60. Dekoncentrētai pašvaldību darbības pārraudzībai valstī izveidoti 10 apriņķi. Latvija, reformējot politisko karti, sper soli, kuru lietuvieši spēra pirms 25 gadiem —  pašvaldību skaitu samazinot.

Jābūt vārdu un domu kautiņiem
Sarunbiedrs Valdemārs Vaļķūns kādu laiku dzīvojis Latvijā. Tādēļ ļoti labi prot latviešu valodu. To, cik Valdemārs ir nacionāli un lokālpatriotiski noskaņots, var sajust sarunas pirmajās minūtēs: “Nezinu, kam tie apriņķi vajadzīgi! Kaut kāda koordinācija caur tiem notiek. Apriņķa pārstāvis var iejaukties vietējo pašvaldību darbā, piemēram, kad tiek pieņemti lēmumi, kuri neatbilst valsts likumiem. Strādāt varētu vienkāršāk, ja visi būtu godīgi.” Jautāts par reformas nepieciešamību kopumā, Valdemārs saka, ka atbilde — veikt to vai nē, būtu jādod komisijai, kas izvērtētu pilnīgi visus aspektus. Komisijā jābūt speciālistiem vēstures, kultūras, lauksaimniecības un citos jautājumos. “Jābūt domu un vārdu kautiņiem.” Vai pie varas esošie ministri, premjers ir savas lietas speciālists? Valdemārs par Lietuvas premjeru saka — viņš ir moderators. “Ievēlēti no dažādām partijām, teorētiski vienojas vienā programmā, bet negrib vai nevar būt savas jomas noteicējs. Ministri reti tiekas savā starpā. Premjeram piecas dienas nedēļā vajadzētu pusdienot ar katru no ministriem, būt informētam par to, kas notiek katrā no ministrijām bet tā nav. Viņi ir kā svešinieki, kā no dažādām planētām. Kad biju Seima deputāts, redzēju, kā tas notiek — ministri satiekas tikai valdības sēdēs, pusstundu pirms sēdes aprunājas. Tas ir krietni par maz. Situācija valstī ir pārāk nopietna, bet komunikācija tikpat kā nenotiek. Mums nevajag moderatorus, bet īstu premjeru un ministrus. Ministram jābūt kā misionāram. Vai viņi domā, kā obligātajā dienestā esot? Nodienēšu, braukšu mājās un nodarbošos ar jaunas šķirnes kartupeļu audzēšanu,” pauž bijušais Biržu mērs.

Tā būtu pazemošana
Ne mazāk svarīgs ir autoceļu jautājums — vai uz rajona, novada centru brauks 30 kilometru pa grants ceļu vai 60 km pa asfaltu? Vai nav murgs? Tāds variants ir Vecumnieki—Bauska. Ceļš ir kā asins artērijas organismā. Tādā gadījumā vispirms tie trīsdesmit kilometri ir jānoasfaltē. Šādu piemēru netrūkst arī Lietuvā, ka valdība pieņem populistiskus, bet nereti nelietderīgus lēmumus. Jādomā un jālemj, domājot perspektīvā, divus gājienus uz priekšu. Atgriežoties pie Latvijas šībrīža novadu sadalījuma, protams, valstij tas nav finansiāli izdevīgi, bet skaidri redzams, ka līdz ar lielāku pašnoteikšanos šie mazie centri ir uzplaukuši, to virzienā devušies cilvēki. “Cilvēki kā Lietuvā, tā Latvijā koncentrējas centrā — Rīgā vai Viļņā, bet arī novada centrs ir kā saplūšanas vieta. Ja šāds centrs ir labiekārtots, cilvēkiem patīk tur būt, dzemdēt bērnus, strādāt,” atzīst Valdemārs. “Cilvēkus var ātri pazaudēt, un nav tā, kā daži izsakās: kāda starpība — vai dzīvo un strādā Jaunjelgavā vai Rīgā, viņš tik un tā paliek valstī. Ja runa ir tikai par naudas taupīšanu, tad likvidējam visus novadus, atstājam apriņķus. Biržu gadījumā būtu pakļauti Panevēžā. Deputāti būtu no Biržiem, Kupišķiem, sēdes notiktu Panevēžā vai rīkotu izbraukuma sēdes. Es nevaru iedomāties, ka Panevēžā regulētu, kā dzīvot Biržos. Tā būtu mūsu pazemošana.” Runājot par Latvijas situāciju, Valdemārs teic, ka cilvēki desmit gadu laikā, kopš izveidoti novadi, varbūt vēl nav identificējuši šo teritoriju. ‘‘Sākumā vajag apzināt, vai izmantotas visas iespējas, kā citādi ekonomēt budžeta līdzekļus valstī, un tikai tad, kad visas iespējas izsmeltas, ķerties pie novadu reformas. Likvidēt iedzīvotāju identitāti, pašcieņu var, bet kā vārdā? Varbūt vērts no jauna nodibināt Sēlijas novadu? Bija laiks, kad visu centās nonivelēt, viss bija “единый со­ветский союз” (vienota Padomju Savienība). Arī Briselē ir cilvēki, kuri aizstāv globalizācijas ideju, lai viss būtu būtu “uni” — viena valoda, vienādas drēbes, atcelt dzimumu. Vai cilvēkiem vajag zināt savas saknes, būt lepniem ar savu pagātni vai kļūt par biorobotiem? Nedrīkst pazaudēt pašcieņu! Tas nekas, ka Brisele mums kaut ko diktē. No katra tās rīkojuma mums “jāizspiež” savs maksimālais labums. Kad biju mērs, es tā arī darīju. Nedaudz pietrūka laika, lai Biržus izveidotu par ‘‘konfekti’’,’’ stāsta Valdemārs.

Noslīcināt var ātri
Latvijas gadījumā teritoriālo reformu vēlas veikt uz ekonomiskā pamata, cerot, ka tādējādi ietaupīs līdzekļus. Tā ir viena monētas puse. Otrā pusē redzams, ka pašreizējā novadu sadalījumā daudzas vietas ir atkopušās, piemēram, Jaunjelgava, Nereta. Ja jaunā reforma likvidēs iedzīvotāju pašnoteikšanos, kur teikts, ka viņi labākajā gadījumā neaizbrauks uz Pierīgu, sliktākajā vispār pametīs valsti? “Ļoti svarīgs ir vēsturiskais aspekts, un, ja, piemēram, Lietuvā izdomātu, ka Pasvale vai Kupišķi ir centrs un Birži kļūtu otršķirīgi, cilvēki ar to nekad nebūtu mierā. To nevar darīt!” saka Valdemārs, un viņa balsī jau tagad jūtams mazs aizvainojums, pat tikai iedomājoties šādu variantu. Tāpēc nevar ministrs atbraukt pie cilvēkiem un jau apriori pateikt — tagad būs tā! Par šiem jautājumiem ir jādiskutē, jābūt krietnai opozīcijai un labākajā gadījumā arī no neieinteresētām personām. Lietuvā mazākajā pašvaldībā Rietavā ir ap astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Varētu pievienot kādai citai. Bet vēsturiski tur ir baznīca, līdz ar to draudze. No Valdemāra teiktā saprotu, ka Rietavas iedzīvotāji savu pilsētiņu uztver kā centru un šo sajūtu viņiem nedrīkst atņemt. Tāpat svarīgi ir sadzīviski notikumi, piemēram, vai šajā vietā regulāri notiek tirgus. “Noslīcināt var ātri. Jā, sākumā ir sauklis: “Birokrātus vajag likvidēt! Sataupīsim naudu!” Bet jāskatās arī cilvēciskā puse. Tāpat Latvijā jāskatās, vai cilvēki sevi pieskaita pie zemgaliešiem, sēļiem. Identitāte ir jāatstāj, nevajag mākslīgi veidot spriedzi. Nevar viņus automātiski, matemātiski sadalīt. Līdzīgi piemēri ir pasaulē, kur izveidotas mākslīgas valstis, kurās nemitīgi notiek pilsoņu karš. Ne mazāk svarīgas ir bijušās padomju laika rajonu robežas. Arī tad veidojās cilvēku ieradumi. Jā, varbūt bija par traku, kad Latvijā no 26 rajoniem pārgāja uz 119 novadiem, bet ar jauno reformu var iebraukt otrā grāvī. Tāpēc jāliek kopā visi plusi, mīnusi un jāpieņem godīgi lēmumi. Iedomājieties, ja dakteris neārstētu godīgi, kas tad notiktu? Kā būs, ja ugunsdzēsējs, pirms sāks dzēst, pajautās, vai mājas īpašniekam ir nauda, ko samaksāt? Tāpēc visos līmeņos, jo īpaši valsts pārvaldē, jāatgriežas pie totāli godīgu lēmumu pieņemšanas,” teic Valdemārs.

Deputātu skaitu nevajag samazināt
Valdemārs aizstāv Latvijā nepopulāru viedokli un teic, ka deputātu skaitu Saeimā nevajag samazināt. Arī Lietuvā maijā bijis referendums par deputātu skaita samazināšanu no 141 līdz 121. Ierosinā­-
jums neguva pārliecinošu atbalstu, un to nepieņēma. “Mazāk deputātu nozīmē lielāku uzpirkšanas risku. Valstij jāspēj uzturēt savus deputātus, tāpat kā savu armiju. Pretējā gadījumā varbūt sludinām konkursu, varbūt mūs pārņems kādi svešinieki — Polija.” Ja naudu nelietderīgi tērē kādos projektos, tas ir viens, par to ir jārunā, vainīgie jāsoda, bet valsts pārvaldīšanai naudai jābūt,’’ uzskata bijušais Biržu mērs. “Arī valsts pārvaldē strādā Pareto likums — strādā 20%, kuri velk valdības darbu. Bet ko vēl nozīmē šī “vilkšana” — vieni vairāk saprot no medicīnas, citi no kultūras utt. Samazinot deputātu skaitu, nozīmē, ka zudīs valdības kopējā kompetence.”

Kā nazis pie ribām
Valdemārs iestājas arī par algas neapliekamā minimuma atcelšanu: “Minimuma palielināšana Lietuvas pašvaldībām būs kā nazis pie ribām.” Šobrīd daudz līdzekļu, kurus varētu ieguldīt attīstībā, netiek iekasēti. Tā vietā novadiem no valsts piešķir dotācijas vai cita veida finansiālo atbalstu. Te viņš piesauc Zviedrijas piemēru, kur lielākā daļa ienākuma nodokļa paliek pašvaldībā un tikai no to, kas saņem lielas algas, ienākumiem nodokļos iekasētais pāriet uz centru. Domājot plašāk, viņš iestājas arī par diferencētu atalgojuma sistēmu. “Nevar noteikt, cik lielu algu maksās privātajā biznesā, bet valsts sektorā gan. Tāpēc, piemēram, Rīgā alga varētu būt 1000 eiro, bet Ludzā par to pašu darbu — 1500 eiro. Līdzīgi kā Somijā, kur, jo strādā tālāk uz ziemeļiem, jo alga lielāka. Iedomājieties situāciju — vīrietim ir parādi. Viņš nolemj — aizbraukšu uz Ludzu, trīs gadus pastrādāšu un atgriezīšos Rīgā. Bet tajā laikā vīrietis tur iepazīstas ar kādu sievieti, apprecas un paliek uz dzīvi. Protams, ka cilvēki tāpat, aiz laba prāta nevēlas dzīvot sliktākos ap­stākļos, bet ko tad mēs uz turieni sūtīsim — imigrantus? Nē, arī viņi vēlas dzīvot galvaspilsētā.”
Šie tad ir tie mājasdarbi, kuri stāv nepadarīti un par kuriem jārunā, jāprasa atbildība. ◆

Pieturzīmes
◆ Valdemārs Vaļķūns.
◆ SIA “Valdo” īpašnieks, bijis Lietuvas Sociāldemokrātiskajā partijā, no 2008. līdz 2012. gadam — Lietuvas Republikas Seima deputāts.
◆ 2011. gadā atzīts par bagātāko deputātu.
◆ No 2017. gada ir Lietuvas Nacionālistu un Republikāņu partijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks.
◆ No 2015. līdz 2019. gadam bijis Biržu rajona mērs. 2019. gada pašvaldību vēlēšanās viņš tika ievēlēts par Biržu rajona padomes locekli.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20190704-1205-maf-gaisais-002.jpg

"Staburaga" projektu raksti

Uz staburags.lv pilno versiju