Jārunā vienkāršā valodā

Turpinām mūsu lasītājus iepazīstināt ar 13. Saeimas deputātu kandidātiem, kas startē vēlēšanās Zemgales vēlēšanu apgabalā no Aizkraukles reģiona, kā arī vērtēt partiju programmas. Šoreiz tuvplānā partiju “Attīstībai Par!” un “Jaunās konservatīvās partijas” deputātu kandidāti.

13. Saeimas vēlēšanās no politiskās partijas “Attīstībai Par!” Latgales vēlēšanu apgabalā ar 15. kārtas numurus startē aizkraukliete Līna Dzērvāne.

Dzimusi 1975. gadā, 1997. gadā ieguvusi bakalaura grādu datorzinātnē Rīgas Tehniskajā universitātē, 2000. gadā — bakalaura grādu vadībzinātnē un maģistra grādu datorzinātnē Latvijas Universitātē, savukārt 2004. gadā LU ieguvusi maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā. Centrālajai vēlēšanu komisijai sniegtajā informācijā Līna Dzērvāne norādījusi, ka ir pašnodarbinātā, māksliniece un likvidators biedrībā “Mājsaimnieču apvienība garīgai attīstībai”. Lietošanā ir būve Aizkraukles novadā.

“Viss ģeniālais ir vienkāršs, un ne jau es to izgudroju! Ja mēs runātu vienkāršā valodā — skaidri, saprotami un saimnieciski par to, kas ir labi un kas ir slikti, kas der visiem — sausais atlikums būtu pavisam citāds! Cilvēks “atslēdzas”, ja ar viņu runā teikumos, kuros ir pieci svešvārdi — konsolidācija, solidarizācija un citas “ācijas”, viņš vairs nesaprot un  neseko līdzi. Tā ir visas planētas problēma, tas nenotiek tikai Latvijas politiskajā vidē,” teic Līna Dzērvāne.


— Kāpēc izvēlējāties tieši politisko partiju “Attīstībai Par!”?
— Jau vairākus gadus esmu vērojusi politiku no malas. 2017. gada 26. jūlijā internetā publicēja Manifestu, ko varēja parakstīt ikviens Latvijas pilsonis. Arī es to parakstīju. Mani uzaicināja uz sanāksmi. Iepazīstoties ar cilvēkiem tuvāk, man ļoti iepatikās partijas ideja, jo kopā bija savākušies ļoti gaiši cilvēki, arī zinātnieki, vidēji ap 30 gadiem. Kopā ar citiem 2017. gada 26. augustā nodibinājām politisko partiju “Kustība Par!”, apstiprinot tās statūtus un programmu. Savukārt šī gada sākumā bija partijas kongress, kurā nobalsoja par to, ka mēs apvienojamies ar vēl diviem politiskajiem spēkiem, lai varētu startēt Saeimas vēlēšanās. Es un, domāju, arī daudzi citi “parieši” par šo lēmumu nav sajūsmā. Protams, pirmajās rindās atkal parādās “vecās” sejas, uzsverot, ka šie cilvēki zina, kā jādara labāk, jo viņiem jau ir pieredze, bet varbūt ir tieši otrādi — varbūt jaunajiem izdotos labāk? Jo ilgāk esmu partijā, īpaši šajā pirmsvēlēšanu laikā, jo kļūst arvien trakāk! Arvien vairāk iepazīstot politisko virtuvi, redzu manipulācijas, jēdzienisko bāzi, ar ko manipulē, kā tas tiek virzīts uz visām pusēm — cilvēkam, kurš ir vienkārši domājošs, jau noreibst galva! Es esmu māksliniece, un tieši liberālās “pariešu” vērtības bija tas, kas mani uzrunāja, tāpēc arī tika nodibināta partija. Būtībā pati varēju jau sen iestāties jebkurā citā partijā, bet skatījos un bremzēju. “Par” bija kā cerību stariņš, ka tomēr kaut kas  varētu mainīties.

— Kāpēc kandidējat 13. Saeimas vēlēšanās?
— Šo jautājumu man uzdeva arī mūsu partijas līderis Latgales vēlēšanu apgabalā Mārtiņš Bondars. Iesēžoties Saeimas deputāta krēslā, gribētu sasniegt kaut vai vienu lietu — to, kas tajā brīdī ir aktuāli, gribētu ar skaidru prātu vismaz vienu notikumu novest līdz kaut kādām sakarīgām beigām. Priecātos, ja tas izdotos drīzāk nekā četros gados, tad atliktu laika vēl kaut kam citam. Partijas programma ir uzrakstīta praktiski ideāla, bet to var realizēt, ja ieņem 100 vietas Saeimā, visas ministrijas un Ministru prezidenta krēslu. Kas notiek, ja vietu ir mazāk — sākas milzīga cīņa! Ilze Viņķele sacīja — ja tu meklē komfortu, nelien politikā! Priekšvēlēšanu laiks nozīmē būt nepārtrauktā diskomfortā, jo vienmēr atradīsies kāds, kuram būs kādas iebildes, kāds  redz kaut kur citur vērtību, un tā ir liela cīņa. Taču mūsu partijā valda viedoklis, ka ir jācīnās! Man simpatizē partijas vēlēšanu programmā izteiktā doma par garantēto minimālo ienākumu, par pensiju palielināšanu, tas ir ļoti svarīgi.

— Kādas pārmaiņas, jūsuprāt, Latvijai vajadzīgas visvairāk?
— Mani interesē veselīgā saprāta balss — lasot likumus, redzu, ka tajos ir tik daudz atrunu, tik daudz vietiņu, kur kaut kas var notikt, tāpēc gribētu, lai tie ir pamatīgāk izstrādāti. Gribētu, lai nodokļu sistēma būtu daudz vienkāršāka, saprotamāka ikvienam, lai mazajiem uzņēmējiem nebūtu bail Latvijā kaut ko sākt, lai viņus beigtu “žņaugt”. Man gribētos panākt, lai būtu pārtikušāka Latvija, lai cilvēki dzīvotu labklājībā, es vairāk sekoju līdzi notikumiem no sajūtu viedokļa. Kā māksliniece lielisku izjūtu to, ka tauta ir tā noliesināta, ka nevar atļauties nopirkt mākslas darbu par 30 — 40 eiro, kā tas bija padomju laikā, kad katram mājās bija kāda glezniņa, ko gleznojis mākslinieks. Diemžēl jau paaudzes ir izaugušas ar domu, ka var nopirkt lielveikalā Ķīnā ražotas fotogrāfijas un likt tās pie sienas gleznu vietā. Man gribas, lai tautai būtu uzaugusi tauku kārtiņa, ka tā varētu atļauties iegādāties un arī gribētu mākslinieka gleznotu, lai prioritāte vairs nebūtu tikai pamatvajadzību apmierināšana.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Staburaga" projektu raksti

Uz staburags.lv pilno versiju