Cauri Krievijai uz Ķīnu

(15. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
58. diena
Kaučsērfingā atrodam daudzus pasākumus Kualalumpurā, tāpēc tur­pmākās dienas saplānojam visu ko. Mums  uzraksta Zainals — puisis, kas uzņēma mūs Kualalumpurā pagājušajā reizē. Arī  šoreiz viņš ir gatavs mūs izguldīt! Vēl nezinām, cik ilgi, bet glābiņš ir! Jādodas uz centru! Būs iespēja apskatīt to naksnīgajās gaismās.
Nokļūstam metro. Jādodas tieši tumšajos padebešos iekšā. Brauciens ir stundu. Priecājamies par malaiziešu valodu. Nu tiešām izklausās tāda sena cilšu valoda “pumburuburu”. Viss ir arī angliski, Malaizijā ir daudzu tautību cilvēki un mums viegli orientēties. Metro temperatūra ir zema, gribētos uzvilkt jaku, bet nav  līdzi.
Malaizijā dzīvo 32 miljoni cilvēku, un Kualalumpura ir lielākā pilsēta. Populārākie ir gaļas ēdieni, rīsi un nūdeles, bet ekstrēmākie ir grauzdētas bites, govs plaušas, tārpi un konservētas olas, ko jau pagaršojām Ķīnā. Daudz ir zivju ēdienu, bet redzam, ka tās tiek vilktas ārā no netīras upes, tāpēc drošāk ir pieturēties pie augiem.
Drīz sasniedzam centru. Pie metro atkal sēž diedelnieki un cilvēki ar fiziskām nepilnībām. Skumji. Ķīnā viss bija daudz tīrāks, sakoptāks un sakārtotāks. Šeit tiešām ir ļoti ekstrēmi. Pagājušajā reizē bijām izbraukuši cauri Filipīnām, varbūt tāpēc Malaizija nelikās noplukusi.
Pa skaļajām ieliņām, kas pilnas tirgotājiem, nokļūstam līdz pirmajam templim, kas ciet. Infocentra bukletiņos  informācija ir nepareiza. Tam blakus ir indiešu templis, kur, kā ierasts, ar apaviem iekšā nedrīkst iet. Lai gan līdzi paņemts lakats, ar ko apsegt kājas, iekšā laidējs to neuzskata par pietiekamu un ar prieku apsien tempļa lakatu mums ap gurniem, tad varam doties iekšā.
Indiešu tempļi ir skaisti, apkārt attēlotās dievības jau zināmas. Atceramies stāstus no Indijas — jau pavisam drīz būsim tur! Daudzi mums jautā, kāpēc vēlamies tur atgriezties, ja reiz daudz apskatījām. Kā krievu meitene Šenženā mums teica, Indija ir kā meksikāņu seriāls. Tad ir tā sajūta “es tevi mīlu! Nē, es tevi ienīstu! Mīlu! Nē, ienīstu!”. Tieši kultūra un senās zināšanas pievelk.  Ne hindusims, ne virtuve vai daba. Tieši daļa dzīvesveida, ājurvēda, dažādas mācības. Pievelk kā magnēts. Ja pievelk, tad vajag ļauties!
Apskatījuši indiešu templi, ejam saņemt apavus. Tur jau stāv divi “baltie”, kas angliski kurpju izsniedzējam jautā, cik jāmaksā par somu nodošanu un kāpēc ar zeķēm nedrīkst. Tādi dīvaini. Kāpēc tā jājautā? Pēc vēl pieciem šādiem jautājumiem vietējais arī sāks prasīt samaksu. Ārzemnieki ir tādi nedaudz apvainojoši, kas rada sliktu iespaidu par tūristu. Šādi cilvēki mums tiešām nepatīk. Būtu sēdējuši mājās.
Visu rakstu lasiet laikraksta "Staburags" 26. jūlija numurā.

Vaļasprieks

Uz staburags.lv pilno versiju