Bezgalīgās ķēdes nākamais posms

1. septembris — Zinību diena. Diena, kas daļai bērnu ir priekpilns jaunā mācību gada sākums, citiem skumjas atvadas no vieglprātīgās vasaras bezrūpības. Tāpat kā pirms gadiem desmit vai 25, arī šogad saposušies skolēni košiem ziedu pušķiem rokās devās uz skolu. Šī nemainīgā tradīcija iet kopsolī ar citu septembra notikumu — kartupeļu talku. Ikviens kārtīgs latvietis no personīgās pieredzes zina, kas ir kartupeļu maisi, sēdēšana uz augšpēdus apgriezta groza un nākamajā dienā sāpoša mugura. Viens no mūsu kultūras neoficiālajiem ģimenes un draugu festivāliem, kas aktualitāti nezaudē. Tieši ar šādu izklaidi biju aizņemta šī gada 1. septembrī. Lai gan man kartupeļu talka šķiet neapstrīdams un pašsaprotams pienākums, šogad uz to paraudzījos citādi. Vai tas smagais darbs ir tā vērts? Vai mēs protam darīt ar mēru? Vai arī galarezultāts ir svarīgāks pat par mūsu veselību?
 Jāatzīst, vērienīgās talkas mūsmājās, kad agrāk vienas dienas laikā tika nolasīta visa kartupeļu raža, ir pagātnē. Tagad šis process notiek vairākās kārtās. Esmu ievērojusi, ka ēdāju kļūst mazāk, bet kartupeļu lauki ir tikpat lieli kā senāk. Mana mamma kā tanks vienmēr gājusi un darījusi, tāpat arī vecmamma. Neviens par veselību nedomā. Iet un dara. Un tagad, kad sākas zelta gadi, būtu jāpriecājas par bezrūpīgu mieru un jātipina pakaļ mazbērniem un mazmazbērniem, sāp visas maliņas. Es centos pasargāt mammu, kartupeļus lasīju ar divkāršu entuziasmu. Rakos kā kurmis, kuram balvā par labu un ātri padarītu darbu piesolīts kabriolets. Un kādēļ? Lai tikai saudzētu mammas veselību. Kad darbs bija galā, es sēdēju sāpošu muguru un sapratu, ka esmu šīs bezgalīgās ķēdes nākamais posms. Tā turpinot, pēc pārdesmit gadiem sūkstēšos par muguras sāpēm vai citām kaitēm, kurās var neapdomīgi iedzīvoties. Kartupeļi ir jālasa, darbs jādara, bet kur paliek veselīgais līdzsvars? Man šķiet, mēs līdzināmies bezcentriskai bumbiņai, kas neveiksmīgi meklē līdzsvaru. Būsim vai nu vienā, vai otrā grāvī. Mūsdienās tiesības uz izklaidi, reizi nedēļā vai pat biežāk aizbraukt atpūsties kļuvušas par pašsaprotamu normu. Mēs esam brīvdomātāji, influenceri, 21. gadsimta spīdekļi. Lai kā mēs sevi dēvētu un cik augstu neceltu degunu, mums joprojām jānoliec mugura, lai no zemes paceltu kartupeļus.
Visapkārt ir daudz gados jaunu cilvēku, kas sūdzas par sāpēm tur un šur. Grūti atzīt, bet mēs paši sev esam pāridarītāji. Es redzu mammu. Viņa iet un dara, viņa neprot citādāk. Viņai sāp kāja, viņa iet lēnāk, bet iet. Šis nav tas patriotiskais fanātisms, ar kādu gribu lepoties.
Skolā iemāca visādas gudrības, bet līdzsvaru mēs mantojam no vecāku un vecvecāku parauga. Balanss starp darbu un dzīves baudīšanu ir veselības pamatā. Nododoties vienam vai otram vairāk, kā vajadzētu, mēs apdraudam sevi. Mēs esam tradīciju cilvēki, kartupeļu un siena vākšanas talkas mums ir dzīslās. Saudzēsim sevi un savus mīļos, mācīsimies apstāties, ieelpot un līdzās būt! Darbs nav zaķis, neaizskries!

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju