Iedragātais tēls

Aizvadītās nedēļas notikumi bijuši spēcīgs satricinājums Latvijas finanšu sektoram un valsts tēlam — vispirms Amerikas Savienoto Valstu Valsts kases Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija paziņoja par plāniem vērsties pret “ABLV Bank” par iesaistīšanos naudas atmazgāšanas shēmās, kas būtiski iedragāja uzticību šai bankai, bet nedaudz vēlāk aizdomās par kukuļa pieprasīšanu, izspiešanu vai pieņemšanu aizturēts Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Lai arī premjers Māris Kučinskis vienā no saviem oficiālajiem paziņojumiem apgalvojis, ka abi šie notikumi nav saistīti, kopumā tie veido priekšstatu par situāciju finanšu jomā Latvijā, un, pat neesot ekspertiem, saprotams, ka tajā nav kārtības.

Būsim jau pieraduši, ka vienas vai otras komercbankas darbībai var pienākt beigas, bet šobrīd runa ir par Latvijas Banku. Kā sabiedrībai tiek apgalvots — ar tās “pamatiem” viss ir kārtībā, bet “zivs sākusi pūt no galvas”, un, cik lieli ir bojājumi, neviens pateikt nevar. Saprotama ir valsts vadītāju vēlme nomierināt tautu, ka viss ir labi, un uzlikt plāksteri savai pašapziņai, apgalvojot, ka, mācoties no iepriekšējās bēdīgās pieredzes, sistēmu izdevies sakārtot tā, lai cilvēki neciestu. Tomēr sabiedrībā par to ir diezgan liela skepse. To apliecina fakts, ka, pretēji apgalvotajam, ka valsts neieguldīs ne eiro “ABLV Bank” glābšanai, Latvijas Banka pieņēmusi lēmumu piešķirt tai 97,5 miljonu eiro aizdevumu pret vērtspapīru ķīlu, lai palīdzētu finanšu grūtībās nonākušajai bankai, no kuras novērsušies vairāki klienti. Māris Kučinskis gan publiski paudis viedokli, ka valstij šī  banka nav būtiska un valdība vērtēs, cik būtiski ir atpirkt valsts vērtspapīrus, bet izrādās, ka lēmums jau ir pieņemts. Viens no argumentiem, ar ko premjers taisnojas — šajā bankā strādā Latvijas iedzīvotāji, kas var zaudēt darbu. Kārtējo reizi pārsteidz vieglums un ātrums, kādā Latvijas Banka pieņem šādus lēmumus, aizbildinoties, ka tāda ir vispārpieņemta prakse un viss ir likumīgi.

Formāli, visticamāk,  “ABLV Bank” un Rimšēviča lieta nav saistīta, bet visi notikumi liecina, ka nekas finanšu jomā nav strikti nodalāms. Ir sistēma, kas nemanāmi veidota tā, lai viens otru piesegtu, radītu izdevīgus nosacījumus un finanšu līdzekļus vairāk saņemtu pietuvinātas personas. Visiem šajā prestižajā lokā nav vietas. Iespējams, Rimšēviču mēģina pabīdīt malā tie spēki, kuriem viņš nav bijis ērts, bet no kuras puses pūš vējš, sabiedrība diezin vai uzzinās.

Gadījums ar Latvijas Bankas vadītāju kārtējo reizi liek saprast, ka vienā amatā cilvēks nevar un pat nedrīkst būt pārāk ilgi, jo ar gadiem pieaug ne tikai profesionalitāte, bet arī visatļautības sajūta. Kad tas burbulis plīst, ciešam visi, un Latvijai šī finanšu jomas publiskā tēla krīze ir ļoti smaga, ko, visticamāk, izjutīsim vēl ilgi.

Viedokļi

Uz staburags.lv pilno versiju