Joks pa nodokļu maksātāju naudu — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Saeimas vairākums piekrita izdot Juri Jurašu kriminālvajāšanai. Šis lēmums liedz deputātam piedalīties Saeimas sēdēs. Taču deputāts un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jurašs izlēma nenolikt parlamenta deputāta mandātu. Viņš ir pārliecināts, ka laikā, kamēr lieta ir prokuratūrā, tas būtu neloģiski.

Tikmēr kolēģi neskumst. Lai neaizmirstu savu biedru, viņa vietā tika “nosēdināta” deputāta kartona fotogrāfija. Parlamentārieši izmantoja iespēju jokot par šo bildi, piemēram, deputāts Vjačeslavs Dombrovskis kāda jautājuma skatīšanas laikā no Saeimas tribīnes norādīja, ka arī “deputāts Jurašs” atbalsta attiecīgo priekšlikumu. Man patīk joki, labi pasmieties par sevi un citiem ir pat veselīgi. Taču šis joks, kā izrādās, ir par nodokļu maksātāju naudu. Nav manā kompetencē spriest par Juraša nevainīgumu, mani vairāk interesē, kā pašreizējais statuss ietekmē darbu valsts pārvaldē. Sāksim ar to, ka šobrīd dārgākajā cirkā, ko sauc par Saeimu, uzstājas 99 deputāti. Saeimas deputāta pienākums ir piedalīties tās darbā, kas ietver darbu komisijās un frakcijā, Saeimas sēdēs, deputātu darba grupās, tādējādi pārstāvot savu vēlētāju intereses.

Bet Jurašs tagad to nevar! Lai gan tautas kalps nespēj veikt savus tiešos pienākumus, viņš patstāvīgi drīkstēja pieņemt lēmumu par deputāta mandāta nolikšanu. Sāku nojaust ko nelāgu, tādēļ sazinājos ar Līgu Tutinu, Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas konsultanti, kura daļēji apstiprināja manas bažas — atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 19. pantam deputāts Juris Jurašs saņem 50% no savas deputāta pamatalgas. Par ko? Kā tas iespējams, ka cilvēks, neveicot savus tiešos darba pienākumus, tomēr saņem daļu algas? Pie tam 50% no deputāta algas ir divas minimālās algas. Varbūt esmu skaudības pārņemta — es arī reizēm gribētu nolikt redakcijā savu bildi un saņemt par to naudu.  Pēdējā laikā ticība tautas kalpiem un pašvaldības iestāžu darbiniekiem ir smagi iedragāta. Korumpētība “Rīgas satiksmes” lietā, negodprātība Saeimas namā. Mani tik stipri nesatrauc liela apjoma rūpīgi izplānotas mahinācijas, cik klaja neliela negodprātība. Izmaksāt algu par to, ka cilvēks neveic savus darba pienākumus, un nedot iespēju to darīt citiem, saņemt dāsnas kompensācijas, netiekot nākamajā Saeimas sasaukumā, bet jau pēc brīža kaut uz laiku, tomēr atkal nokļūst deputāta krēslā — tas ir spļāviens tautai sejā.

Šie notikumi apliecina, ka uz deputātiem neattiecas tie paši noteikumi, kas uz “mirstīgajiem”. Privilēģijas ir laba lieta, tomēr šie piemēri apliecina, ka amatpersonu kronēšana aizgājusi par tālu. Neesmu liela skeptiķe, ticu labajam, tāpat kā ticu, ka nākotne būs gaišākās krāsās. Galvenais ir darīt. Nav jēgas bubināt zem deguna, pat mazs panākums kaujā ir solis pretī uzvarai karā. Tā vietā, lai paustu neapmierinātību sociālajos tīklos, aktīvi balsoju par saistošākajām iniciatīvām portālā www.manabalss.lv. Kāds varbūt smīkņās, cits neticēs, taču tā vismaz es cenšos ietekmēt jautājumus, nevis atstāt tos pašplūsmā. Iedvesmo arī statistika, ka 67,5% iniciatīvām, par kurām lemts, ir pozitīvi ietekmējušas likumus. Portāls radījis jaunu sadaļu, kurā iespējams balsot par tiem pašiem jautājumiem, par kuriem lemj deputāti. Iesaku arī citiem kļūt aktīvākiem un sprediķu vietā ar “par” un “pret” noteikt sabiedrības vairākuma viedokli. Mēs paši nosakām savu nākotni, vai paliksim kā cāļu bars, kur katrs brēc savā virzienā, vai kā vilki kopā cīnīsimies par taisnīgumu un vienlīdzību.

Viedokļi

Uz staburags.lv pilno versiju