Kļūda būs jālabo

Pēdējā laika karstais jautājums par obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK sistēmas maiņu ļāva noturēties krēslā ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam, un Saeimas vairākums noraidīja opozīcijas rosināto pieprasījumu par viņa demisiju.
Jautājums par iespēju prasīt Ašeradena demisiju kļuva aktuāls saistībā ar elektroenerģijas rēķinu straujo pieaugumu, ko viskrasāk izjuta zemnieki un citi nelielie ražotāji, kā arī daļa iedzīvotāju. Kā atmodušies no sapņa, ministrijas ierēdņi bija spiesti sākt rīkoties, lai vispār pārskatītu, kas tad notiek ar elektrības cenām un kas veido milzīgo sadārdzinājumu. Kā izrādās, lielākais “bubulis” nav tiešā maksa par elektroenerģiju, kas ir nieks salīdzinājumā ar citām blakus izmaksām, un tieši tās ir lielā rēķina radītājas. Gluži kā nabaga radi, kas salipuši ap vienu turīgāko ģimenes locekli.

Viens no maksājumiem, par ko jau sen sūkstās elektroenerģijas patērētāji Latvijā, ir šī mistiskā OIK. Jāatzīst, ka vēl salīdzinoši nesen ministram Ašaradenam pat nebija nojausmas, kas tas tāds īsti ir un kas ar to nav kārtībā. Pēc lielās brēkas ar rēķiniem, papētot situāciju, beidzot arī viņam nākusi apskaidrība. Viens pēc otra sekoja ministrijas lēmums atcelt OIK atļaujas vairākām koģenerācijas elektrostacijām, tādējādi samazināt tās slogu visiem elektrības patērētājiem. Tagad ministrs atzīst, ka šīs komponentes ieviešana ir kļūda, un Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kura cēlu mērķu vārdā — enerģētiskā neatkarība un zaļās enerģijas vairošana, neizvērtējot savas reālās iespējas un nemācoties no citu valstu labajiem piemēriem, — ar apskaužamu tuvredzību iekritusi vieglas peļņas tīkotāju un vienkāršotu normatīvu risinājumu lamatās.

Ašeradens arī secinājis, ka valdībai ir pēdējais brīdis sākt domāt par OIK kā vēstures paliekas likvidāciju. Vai valdībai pietiks uzņēmības to izdarīt, ir cits jautājums, jo šis maksājums skar daudzu intereses, jo tieši tāpēc tas savulaik tika arī ieviests — atbalstīt konkrētas grupas cilvēkus, kuru pulkā nebūt visi tik vienkārši nevarēja iekļūt.

Šķiet, ka Latvijā nav vēl tādas nozares, kuras attīstību valsts atbalstītu ar īpašu likumu. Arī tā mērķis — veicināt tā dēvētās zaļās enerģijas ražošanu — ir absurds, jo  Latvijā jau līdz šim izmanto tikai zaļi ražotu enerģiju. Turklāt valsts savām rokām atbalstīja jaunu mazo hidrolektrostaciju būvniecību, kas neapšaubāmi nodara vairāk posta dabai nekā dod labumu valsts ekonomikai un kopējās elektroenerģijas ražošanai. Tajā pašā laikā neskaidrā situācijā ir koģenerācijas staciju darbība valstī. No vienas puses, tā ir iespēja, patērējot vienu, radīt blakus produktu — enerģiju, bet ne visos gadījumos tās strādā efektīvi, un vienas daļas saražotais siltums izkūp gaisā. Tā darbības lauks, lai sakārtotu šo jomu, ir joprojām ir gana plašs.

Viedokļi

Uz staburags.lv pilno versiju