Pudeles korķis līvu sejā — komentē Imants Kaziļuns, laikraksts "Staburags"

Dažu nedēļu laikā izmetot līkumu pa Latviju, secināju — dabas pieminekļi mūsu valstī kļuvuši par to tuvumā dzīvojošo izklaides objektiem, un, iespējams, pēc pāris gadu desmitiem alas, dižkoki, akmeņi un citi dabas veidojumi būs aplūkojami vien bildēs. Pie Gūtmaņalas Siguldā vēl var nolikt sargu, kurš uzmana alas apmeklētāju, bet, piemēram, pie vienām no garākajām alām Latvijā —
Lībiešu upuralām Svētupes krastā Salacgrīvas novadā — darbojas tuvumā esošie iedzīvotāji, viņu mazgadīgie bērni. Alas apskatīt devos pēc tam, kad par tām aprakstu biju izlasījis Gunta Eniņa grāmatā “Nezināmā Latvija”. 2001. gadā alas iekļautas aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. Tas liek domāt, ka alas un teritorija ap tām tiek īpaši uzmanīta, par šo objektu valsts rūpējas, cenšoties to saglabāt nākamajām paaudzēm. Nekā tamlīdzīga. Pirms astoņiem gadiem Salacgrīvas novada dome aicināja pieteikties nomas tiesību izsolei pašvaldības īpašumam Kuiķulē — vietai, kur atrodas seno līvu upuralas. Par laimi, izsoli atcēla. Guntis Eniņš ideju par izsoli vērtēja kā cinisku, ja ne noziedzīgu, saskatot apdraudējumu valsts nozīmes arheoloģijas piemineklim. Diemžēl šodien alu tuvumā vietējie ierīkojuši peldvietu un dienā pēc Jāņiem tur bija aizstūmuši ķerru, pilnu ar alus skārdenēm — piknikam. Kā pliķis visu līvu sejā bija pie ieejas alā smilšakmens sienā iespiestais alus pudeles korķis. Turpat netālu skraidīja divi mazgadīgi puikas, kuri, ļoti iespējams, upuralas izmanto savām rotaļām. Skumjš un nebūt ne iedvesmojošs skats.
Līdzīgas pārdomas radās, apskatot Ādmiņu dižakmeni Staburaga pagastā. Cilvēkam vienmēr paticis atklāt, būt ar kaut ko labākam, ievērojamākam, tajā skaitā ar īpaši lieliem akmeņiem vietā, kur viņš dzīvo. Ādmiņu dižakmens tuvumā dzīvojošie atraka līdz šim tikai līdz pusei atsegto milzeni. Jā, tas nav ne tuvu tik ražens kā Nīcgales Lielais akmens, un staburadzietis tilpumā ir piecas reizes mazāks un Latvijas dižakmeņu topā ierindojas 26. vietā. Pēc atrakšanas tur arī palika, jo nepiepildījās racēju ideja par to, ka Ādmiņu kalns noslēpis teju divtik vairāk no akmens rumpja. Ne visi šādu Ādmiņu akmeņa atkailināšanu vērtē pozitīvi un vienprātīgi. Līdz šim, kamēr acīm bija atklāta tikai viena akmens puse, šī vieta glabāja noslēpumu, kā sakot — tu nezini, cik liels es patiesībā esmu. Tagad noslēpuma plīvurs ir norauts, rupucis, kā no mātes Zemes miesām nācis, rāda savus kailos sānus.

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju