Svētīgs darbs vai spīdzināšana?

Vai pret bērniem Latvijā izturas sliktāk nekā pret suņiem vai kaķiem? Šāds jautājums licis aizdomāties daudziem, uzzinot par sākto lietvedību pret bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ainaži” vadību. Jo, redz, sabiedrība satraucas par suni, kuru piesien ķēdē, bet līdz šim nevienam nelicies dīvaini, ka pie gultas piesien bērnu. Slimu bērnu...

Kas īsti noticis bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainažos? Veselības inspekcija un tiesībsargs pagājušajā nedēļā ziņoja par tur atklātiem pārkāpumiem, kas saistīti ar bērnu piesiešanu pie gultas, ko tiesībsargs pat nosaucis par spīdzināšanu. Līdz ar to uz  laiku atstādināta iestādes vadītāja Ilona Balode. Ir vecāku sūdzības, situācijas apraksts no viņu skatpunkta, un kāda mamma, kura par šo slimnīcu sūdzību rakstījusi pirms trim gadiem, saka: es ceru, ka tas viss beidzot beigsies!

Un ir arī otras puses viedoklis. Par to, ka šajā slimnīcā trūkst ārstu, un slimnīcas vadītāja Veselības ministrijai par to ziņojusi gadiem. Tā  pati Balode, ko šodien apsaukā par bērnu spīdzinātāju un badinātāju un kura pirms dažiem gadiem saņēma Atzinības krustu par izcilu, Latvijai svētīgu darbu... Mācītājs Andris Vilemsons, kurš divas reizes mēnesī dodas uz bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu vadīt bērniem svētbrīžus, izskanējušo informāciju uzskata par slimnīcas vadītājas un iestādes tīšu vai netīšu nomelnošanu.

“Es varu pateikt godīgi — šī nav zelta bedre. Ne morāli, ne fiziski. Nekad!” saka Ilona Balode. Tas gan droši vien ir skaidrs ikvienam, jo daudzi ārsti atzinuši, ka ir trīs jomas, kurās negribētu strādāt: bērnu paliatīvajā aprūpē, onkoloģijā un psihiatrijā. Katrs pacients ar savu sāpi, savu slimības izpausmi, bet medicīnas personālam galā jātiek. Vai ar šādām metodēm? Īsti pieņemamas tās tomēr nešķiet. No otras puses, droši vien nemaz tik muļķīgs nešķiet ieteikums: tiem, kuri tik skaļi šausminās, pirms tracināt tautu, katram vajadzētu šajā slimnīcā pastrādāt kaut vienu dienu...

Latvijā garīgās veselības joma no pārējām Eiropas valstīm atpaliek par gadiem piecdesmit — pauž jomas speciālisti. Iemesli tam ir daudz un dažādi — gan finansējums psihiatrijai, gan kopējais valsts sociāli ekonomiskais stāvoklis, gan valsts nemāka un nezināšana, kā šos psihiatrijas pakalpojumus organizēt. Un tik ilgi, kamēr nozarei nebūs pietiekami naudas, Latvijā nav un nevar būt ideālu apstākļu vienlaikus 80 bērniem ar tik smagām diagnozēm! Jā, Ainažos ir viens ārsts tieši tik mazajiem pacientiem, tātad — drīzāk tas ir pansionāts, nevis slimnīca.

Risinājumam tomēr jābūt. Man gan šķiet, ka šajā situācijā tas jāmeklē visiem kopā, nevis kolektīvi jāvēršas pret vienu vainīgo. To, kā parasti, esam atraduši arī šoreiz.

Viedokļi

Uz staburags.lv pilno versiju