Meklē apslēptākas dzīles

Dramaturgs, prozaiķis un dzejnieks Andris Zeibots. Psihologs, kurš pēta, kas notiek cilvēka apziņas dzīlēs, un tas izjūtams arī viņa darbos. Ne visiem tie viegli uztverami, līdz galam izprotami, bet, kā atzina viena no autora darbu cienītājām — pats svarīgākais, ka ikviens viņa rakstītais vārds liek domāt. Arī pats rakstnieks nepārstāj izzināt šīs pasaules procesus, daudzas lietas izskaidrojot pavisam vienkārši, jo visa dzīve sastāvot no noteiktām shēmām. Tam visam pāri gan ir arī kas vārdos neizsakāms. Par to Andris Zeibots runāja ar lasītājiem Pļaviņās, atbildot uz viņu un “Staburaga” jautājumiem. 


Atklāj Jāni Ziemeļnieku citā gaismā

Saruna ar lasītājiem Pļaviņās galvenokārt bija par romānu “Krauklis”, kas iznācis apgāda “Dienas Grāmata” izdotajā sērijā “Es esmu”, kuras galvenais varonis ir rakstnieks. “Krauklis” ir par Jāņa Ziemeļnieka mūža otro pusi, un romāna žanru pats Andris Zeibots nodēvējis par fantāziju vēsturiskā iesaistē. 

— Kāpēc sērija “Es esmu” un Jānis Ziemeļnieks? 

— Var teikt, ka šajā sērijā esmu iekļuvis gluži nejauši, jo tā šķita kā turpinājums iepriekš aizsāktajai par vēsturi, kas mani arī interesē. Par Jāni Ziemeļnieku sāku vairāk interesēties, kad tikpat nejauši Rīgas bibliotēkā pamanīju Ziemeļnieka kopoto darbu izlasi. Tur bija gan dzeja, ko biju lasījis, gan arī proza, kas mani pārsteidza, jo zināju viņu pamatā kā dzejnieku. Lasītais bija pavisam kaut kas citādāks, un tas mani ieinteresēja. Turpat bibliotēkā paņēmu arī pagājušā gadsimta 30. gadu preses izdevumus, kur Ziemeļnieks varēja būt publicējies, un tajos bija viņa žurnālistikas darbi — intervijas, un tas atkal bija pavisam kas cits, nekā līdz šim šī autora lasīts. Gluži kā atšķirīgas personības. Tas viss ieinteresēja, lai pievērstos viņa dzīvei un pētītu biogrāfiju, drīz vien nonākot pie secinājuma, ka tas ir romāna vērts. Tā tas bija, jo darbs sākotnēji bija pamatīgā apjomā, daudz vajadzēja īsināt. Tagad gan žēl, jo zuda atsevišķas lietas, ko vajadzēja vairāk skaidrot. Katrā darbā neizbēgami parādās kaut kas no autora un situācijas, kurā viņš dzīvo tajā brīdī, tāpēc, visticamāk, šodien rakstot, tas viss būtu vēl citādāk. Arī lasītājs ikvienā darbā lasa pats sevi — ko redz, ko intuitīvi jūt, kā tver lietas, un kāda ir viņa iztēle. 

— Kāpēc interesanta šķita Jāņa Ziemeļnieka mūža nogale? 

— Kad vajadzēja izvēlēties, meklēju dramatiskāko laiku galvenajam varonim, ar spraigākiem notikumiem. Tas laiks tāds bija gan vēsturiski, gan pašam Ziemeļniekam, cīnoties pretī opija atkarībai. Mākslas darbam tas bija svarīgi, un, iespējams, arī vēsturniekiem būtu vēl daudz ko tajā visā pētīt. Kaut gan katrā laikā ir savas konfrontācijas, un nav tikai labais vai sliktais. 

Nenotikusī izrāde

— Kā jūsu darbos sadzīvo fantāzija ar reālo? 

— Man vienmēr šķitis svarīgāk atspoguļot ne tik daudz reālo, kas mums apkārt, bet ieskatīties visā dziļāk. Meklēt apslēptākas dzīles, izzināt. Tāda ir arī mana izglītība, kas ir gana atšķirīga. Esmu beidzis Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolu, kas bija ar matemātikas un fizikas novirzienu. Vēlāk Latvijas Universitātē studēju skaitļojamo mašīnu darbību, kādas šobrīd vairs nav. Tas deva izpratni par tehnoloģijām un joprojām palīdz tajās orientēties un lietot, kā arī iemācīja ļoti būtisku lietu — mācīties, kas patīk joprojām, analizēt, tādējādi labāk izprotot psiholoģiju. Otra mana augstākā izglītība ir amatieru teātra režisora specialitāte Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Tolaik bija draugi, kuri nodarbojās ar avangarda mūziku, un Ingus Baušķenieks to rakstīja manai diplomdarba izrādei par Alisi Brīnumzemē. Pilnīgi sirreāla izrāde ar “Dzelteno pastnieku” mūziku. Tieši tās dēļ manu izrādi nepieņēma, un gandrīz nepabeidzu augstskolu. Pateicoties Lūcijai Ņefedovai, tas tomēr izdevās. Mūzika arī nekur nezuda, un Ingusam ir tāda neliela skaņuplate ar nosaukumu “Alise”, kur ir dziesmas no šīs manas nenotikušās izrādes. 

Taisnība ir no visa pa druskai

— Kādas atziņas tas viss radījis? 

— Savulaik dzīvojām informācijas trūkumā, un dažāda veida literatūra nebija plaši atrodama. Atceros, ka tiku pie Freida darbiem, kas bija jāizlasa vienā naktī un pēc tam jādod tālāk. Tas viss aizķērās un mudināja pētīt pasauli, kas nav acīmredzami saskatāma. Iespējams, to ietekmēja arī mammas darbs psihiatriskajā slimnīcā. Nereti biju pie viņas darbā un redzēju slimniekus, kuri dzīvoja citā pasaulē. Līdz šai dienai atmiņā saglabājies tēls, kā slimnīcā ieved jaunu pacienti — sievieti, kura stāsta, kā brien jūrā. Tā pasaule, kurā mīt citi, ne vienmēr sakrīt ar to, ko vairumā redz apkārtējie. Tas ir interesanti. Tāpat kā Freida sapņu interpretācija. Tagad saprotu, ka tas, ko redzam sapnī, nav izmetams no mūsu dzīves. Liela daļa to vienkārši neņem vērā, lai arī tā ir cilvēka dzīves daļa, kuras laikā var ieskatīties tajās dvēseles dzīlēs, kurās ar prātu netiek klāt. Mēs dzīvojam noteiktās simboliskās sakārtās, bet tā ir tikai virspuse saskarei ar pasauli. Tomēr ir vēl milzīga mūsu apziņas daļa, kas paliek neiepazīta un ko nelietojam. Ja cilvēks par to neinteresējas, nemācās sevi pazīt, tad stresa vai konflikta situācijā nonāk tādā kā eksplozijā. Līdzīgi tā tas ir arī šajā pandēmijas laikā, jo nekas līdzīgs iepriekš nav piedzīvots. Cilvēki ir stresā, un tas rada izjūtu, ka viss ir tikai divās krāsās — baltā un melnā, labie un sliktie. Kad nav šādu stresa vai konflikta situāciju, cilvēks spēj vairāk analizēt, ka taisnība ir no visa pa druskai. Tiklīdz ir kāds satricinājums vai lielas dusmas, nespēj sakarīgi rīkoties, līdzīgi kā nesen notikušajā mītiņā sita logus policijas automašīnai. Tāpēc ir svarīgi pētīt sevi. Zemapziņā daudz kas noslēpts, vienīgi jautājums — vai visu to gribam vilkt laukā, cik daudz par sevi zināt. 

Ne visas atziņas ir patīkamas

— Romānā “Okeāniskais Es” izdevās ieskatīties sevī? 

— Tajā ļoti pamatīgi centos izzināt sevi, saskatīt lietas, kam ikdienā prāts netiek klāt. Jāatzīst, ka ne visas atziņas, pie kā nonācu, bija patīkamas. Ne velti tās bija nospiestas zemapziņā. Sajūta joprojām noteikti nav viennozīmīga, bet laikam tas bija no sevis jāizraksta ārā, lai arī saturs dažam var būt traumējošs. Tomēr katrs esam atšķirīgs, un viss, kas ar mums notiek, atstāj savu ietekmi. Dzīve ir tā iekārtota, ka ikvienam jāsaskaras ar ko tādu, ko iepriekš nav nācies satikt. 

— Jānis Ziemeļnieks bija mīlas liriķis. Kas, jūsuprāt, ir mīlestība?

— Ja bez liela patosa, tā ir viena no dzīves programmām — dzīvības turpināšana, kas ierakstīta mums gēnos. Vienkāršs piemērs no manas dzīves, kad reiz gāju Rīgā pa ielu ar savu mazo meitiņu. Tas bija pavasaris, kad visus brīdināja par krītošajām lāstekām no namu jumtiem. Pēkšņi atskanēja liels troksnis, un es nedomājot automātiski aizsedzu bērnu. Tā strādā šīs jūtas ārkārtas gadījumā — automātiski, neprātojot un neanalizējot, bet rīkojoties bez kavēšanās. Tikai pēc tam ir visas tās romantiskās lietas, emocijas un seriālu cienīgi notikumi. Ir jau arī citi piemēri, kā pirmā satikšanās, kad prāts vienkārši atslēdzas. Teorētiski tas ir tā.

Liels labošanas meistars

— Cik jums kā autoram svarīgs ir darbu vizuālais noformējums? 

— Līdz grāmatas iznākšanai jāsadarbojas vairākiem cilvēkiem, kuriem viens otram jāuzticas. Gluži kā teātrī izrādes veidošanā, kur katram ir sava loma. Lielākoties es piekrītu piedāvātajām idejām, un, ja kaut kādā brīdī ne īpaši esmu apmierināts ar kādu, pēc laika tomēr atzīstu, ka māksliniekam bija taisnība. Tad, kad raksti, esi viens cilvēks, bet, kad darbs pabeigts, kļūsti par sevis lasītāju, un tad vajadzīga kopaina, arī skats no malas. 

— Pie kā šobrīd strādājat? 

— Ir jaunie projekti fantāzijas žanrā. Tas ir tāds kā stāstu kopums par nākotni, kā mēs visi izkulsimies no šīs situācijas. Galvenie tēli ir vairākas mūsdienās zināmas personības, reālas un ļoti dažādas. Kaut kas ir jau uzrakstīts, bet nav teikts, ka viss tā arī paliks, jo esmu liels labošanas meistars.
***Pļaviņiešiem bija iespēja dzirdēt nelielu daļu Andra Zeibota iesāktā darba fragmentu. Kad tas iznāks grāmatā, varēs salīdzināt, kas tajā mainījies. 

Pieturzīmes

Dzimtais vārds, uzvārds: Andris Bērziņš.

Darbojies amatieru teātra režijā un vadījis vairākus amatieru teātrus. Kopā ar Andri Freidenfeldu veidojis un producējis “Radio SWH” rīta programmu “BB brokastis”.

Jaunākais darbs — romāns “Lēngaitis” (2021). 

Kopš bērnības aizraujas ar intelektuālajām spēlēm, no septiņu gadu vecuma spēlē šahu, vēlāk zoli un bridžu. Spēlē bridžu arī internetā, 1998. gada augustā attālināti (internetā) piedalījies Pasaules bridža spēlētāju salidojumā Londonā.

Saņēmis godalgas Latvijas Dramaturgu ģildes konkursā, kā arī nacionālo lugu konkursā. Garstāsts “Līķu dejas” (2002) godalgots konkursa “Preses nama grāmata” prozas žanra nominācijā. 2014. gadā saņēmis Dzintara Soduma balvu par romānu “Okeāniskais Es”.

Kultūra

Uz staburags.lv pilno versiju