Atklāts unikāls sienas gleznojums

Jaunjelgavas kultūras nama pagalmiņā, kas pēdējos gados izveidojies par omulīgu mākslas baudīšanas vietu, katram nācējam no sienas gleznojuma nu pretī raugās pati hercogiene Magdalēna — pilsētiņas dibinātāja.

“Šodien šeit satiekas divi projekti — tā ir Dziesminieku diena Sēlijā un Zemgales kultūras programmas atbalstītais projekts par dekoratīvo sienas gleznojumu, veidojot vēsturiski māksliniecisku vidi,” sienas gleznojuma atklāšanā, kas notika reizē ar Dziesminieku dienas koncertu, sacīja Jaunjelgavas kultūras nama vadītāja Anita Ostrovska.

Vecā siena bojā skatu

Sākot strādāt Jaunjelgavas kultūras namā, Anita ieraudzīja pagalmiņu kā vēl vienu vietu, kur rīkot koncertus un baudīt mākslu omulīgā gaisotnē šaurākā lokā. Sākumā pagalmā tika ieklāts bruģis, vēlāk izveidota neliela terase, pie logiem kastēs krāšņi uzziedēja puķes, tika savilktas laternu virtenes. Vienīgi skatu bojāja vecās katlumājas siena, kas cieši piegūla nama pagalmam. “Kad ienācu pagalmiņā, paskatoties uz vienu pusi, jutos kā mazajā Itālijā, bet otrā pusē pretī saplaisājusi ķieģeļu siena, kuru kāds bija neveiksmīgi mēģinājis izkrāsot,” stāsta Anita.

Ideja par gleznojumu uz šīs ēkas sienas Anitai radās pagājušajā gadā Jaunjelgavas pilsētas svētkos, kad kultūras nama izstāžu zālē bija skatāma mākslinieces Kristīnes Freimanes gleznu izstāde. Sienas gleznojuma atklāšanas brīdī Kristīne atzīst — nebija domājusi, ka toreiz varbūt mazliet vieglprātīgi pateiktais “jā” patiešām īstenosies. Taču, kad pēc dažiem mēnešiem kultūras nama direktore vēlreiz uzrunāja Kristīni, jaunā māksliniece saprata, ka ideja par sienas gleznojumu nama pagalmā uztverama nopietni. 

Ļaujas iedvesmai

“Tā kā šis ir veltījums Jaunjelgavas, agrāk sauktas par Fridrihštati, dibinātājai hercogienei Magdalēnai, tad bija skaidrs, ka sienas gleznojumam jābūt vēsturiski mākslinieciskam, kas šo vietu padara romantiskāku. Vienojāmies, ka tur būs attēlota pati Magdalēna, viņas ģerbonis un tā laika pilsētas karte. Pārējais bija brīvs mans domu lidojums,” stāsta Kristīne. Viņa atklāj, ka, pirms ķerties pie darba, pētījusi vēsturiskos materiālus, lai saprastu, kāda tad bija Magdalēna, bet katrā attēlā viņa izskatījusies citādāka. Kristīne pētījusi arī tā laika tērpus, kas likušies smagnēji, ne īpaši pievilcīgi, pozas, kādās attēloti cilvēki senajos zīmējums, un jāatzīst, ka viņi izskatījušies diezgan stīvi, kā sastinguši. “Bija grūti izvēlēties, kādu ceļu iet, lai tērpu padarītu vieglāku un romantiskāku, lai pats tēls būtu dzīvīgāks. Tad es vienkārši ļāvos, lai viņa atnāk pie manis tāda, kādai viņai vajadzētu būt konkrēti šeit,” saka darba autore.

Atrod oriģinālu risinājumu

Kristīne stāsta, ka tik liela formāta darbu veidojusi pirmo reizi un arī izvēlētais materiāls — cinkotais skārds — darbā izmantots pirmo reizi. Kad bijis skaidrs, kas būs attēlots gleznā, bija jāizdomā, kā šo ieceri īstenot praktiski, kādu materiālu izvēlēties un kā tas izskatīsies uz sienas.“Likām ar vīru galvas kopā un domājām, kā šo ieceri īstenot. Mums gribējās atrast tādu risinājumu, kas ir ilgmūžīgāks, jo tam būs jāiztur visi Latvijai raksturīgie laikapstākļi,” saka Kristīne.

Viņas vīrs Jānis, kas ir galdnieks un prasmīgs amatnieks, turpina: “Sākām pētīt sienu gleznojumus, lielākoties tie ir uz mūra fasādēm. Te bija baltie ķiegeļi, bet varēja redzēt, ka ēkas pamati ir nosēdušies un fasādē ir plaisa. Līdz ar to, lai ko tur darītu, tas nāks vaļā un nebūs izlabojams. Otrs variants bija gleznot uz koka, bet tas ir īslaicīgs risinājums, jo karstā saulainā laikā sveķi izspiežas, un arī tas vairs nav labojams. Tad mēs atradām tādu oriģinālu risinājumu kā gleznojums uz cinkotā skārda plāksnēm. Tāpēc ir šis dalījums četrās daļās, jo diemžēl modernās tehnoloģijas neļauj salocīt lielākas loksnes.” Veidojot sienas noformējumu, apgleznotās loksnes stiprinātas pie koka rāmjiem, bet gleznojuma pamatnē un virs tā ir Jāņa gatavotie koka paneļi. 

Pamatīgs izaicinājums Kristīne savā darbā izmantojusi lineļļas krāsas, kuras pati arī jaukusi. “Latvijā ir uzņēmums “Raitums”, kas piedāvā āra apdares darbu krāsas pēc senām tradīcijām un metodēm. Braucām pie viņiem uz Kuldīgu konsultēties, kā tās pareizi izmantot. Atšķirībā no eļļas krāsām, kādas izmantoju gleznošanā, šo krāsu nevar klāt biezā kārtā, tā jāklāj ļoti plāni, jāglezno vairākās kārtās, jo tā uzvedas citādāk,” saka Kristīne un iebilst, ka šis darbs viņai bijis pamatīgs izaicinājums gan formas, gan krāsu, gan arī gleznojuma tapšanas apstākļu ziņā.

Gleznojums tapa Freimaņu mājās Staburaga pagastā, kur Jānis Kristīnei uzslēja piecus metrus augstu plēves māju, kas pasargāja no vēja un lietus. Taču tā kā vasara šogad bija karsta un saulaina, tad dienā strādāt piekarsušajā siltumnīcā brīžiem pat nebija iespējams. Tāpēc Kristīne cēlās agri no rīta, strādāja līdz pusdienlaikam un darbu turpināja vakarā, gaisu atvēsinot ar milzīgu ventilatoru. Arī pats darbs ir iespaidīga izmēra, un māksliniecei bija jākāpelē pa kāpnītēm augšā un lejā. “Brīžiem bija tik grūti, ka kļuva skaidrs — otrreiz es noteikti neapsolītu īstenot šādu apjomīgu darbu tik īsā laikā,” atzīst Kristīne.

Jaunjelgavas novadā

Uz staburags.lv pilno versiju