Nedalāmi ar mūziku

Kokneses estrādē pirmo reizi 6. un 7. augustā notika vasaras festivāls “Vesterna nakts”. Starp dalībniekiem kā īpašais viesis bija arī dziedātājs Uģis Roze, dāvājot klausītājiem komponista Imanta Kalniņa skaistākās dziesmas. Pirms festivāla aicināju mākslinieku uz sarunu. 

Katra gaumei savs

— Šobrīd pamazām klātienē atgriežas kultūras dzīve un notiek pasākumi. Kā jums ar iespēju uzstāties klausītājiem? 

— Par koncertdarbību pagaidām nevar runāt, bet atsevišķas, nelielas uzstāšanās ir. Par koncertiem, kādus tos zinājām, tos gan grūti nosaukt. Tā ka festivāls Koknesē bija lielākais. 

— Tajā klausītājiem bija iespēja dzirdēt dažāda žanra mūziķus. Iepriekš iznācis vienā koncertā uzstāties ar kantri māksliniekiem? 

— Tā tieši nē, bet ir būts kopā atsevišķos festivālos, kur publika ir plaša un gaumes dažādas. Tad jau organizatori cenšas izmantot visas iespējas, lai apmierinātu klausītāju intereses. Katrs mākslinieks pilda savu lomu un spēlē savu mūziku. 

— Kas ir jūsu un Olgas Rajeckas repertuārā? 

— Imanta Kalniņa dziesmas un pārsvarā no “Turaidas Rozes”, bet arī tādas, kas nav bijušas grupas pamata repertuārā, skanējušās Imantdienās. Tajās piedalāmies katru gadu ar jaunu programmu. Vienreiz to nospēlējam, un tad tās lielākoties “nogulst” plauktā. Tagad bija iespēja izcelt saulītē. Arī Olgai ir daudz dziesmu, kas nav tik bieži skanējušas. Dziedu gan solo, gan duetā. Skaistas, melodiskas, klausāmas dziesmas. “Turaidas Rozei” jau arī nekad nav bijusi izteikti dejojamā mūzika. 

Mūzika, kas neapnīk

— Kur slēpjas “Turaidas Rozes” fenomens, tik ilgus gadus koncertējot kopā? 

— Līdz pandēmijai patiešām aktīvi koncertējām un piedalījāmies dažādos festivālos. Līdz ar ierobežojumiem zuda iespēja ne tikai uzstāties, bet arī organizatoriem finansiāli izdevīgi rīkot koncertus. Grūti pateikt, vai tas ir fenomens, drīzāk Imanta Kalniņa nopelns — viņa unikālā mūzika. Tā ir liela vērtība pati par sevi, jo šī mūzika nekad neapnīk. Tā arī nav tāda viendienīte. Tas viss kopā nesis savus augļus. 

— Pašam tuvāks solo vai duets? 

— Necenšos tā dalīt. Man vienkārši patīk muzicēt. Jau mācoties Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija — aut.) Vokālajā nodaļā, bija jādzied gan duetos, gan trio, arī ansambļos, un tas viss apgūts. Pēdējā laikā bieži piedalījos komponista Jāņa Lūsēna muzikālajās izrādēs, kur gribot negribot bija jādzied kopā ar citiem. Tas gan nekad nav vienkārši, jo jāprot to darīt, jāpieskaņojas partnerim, nevari priekšplānā izvirzīt savu balsi. Profesionāliem dziedātājiem tas nav viegli, jo katram ir savs balss tembrs, tāpēc jāmāk to visu izmantot. 

Zina, ko dara 

— Ar kuriem mūziķiem veidojusies visveiksmīgākā sadarbība? 

— Protams, ar Imantu Kalniņu, Olga Rajecku un pārējo “Turaidas Rozes” sastāvu. Ļoti patīk sadarboties ar Jāni Lūsēnu. Viņš ir arī viens no tiem latviešu profesionālajiem komponistiem, kurš zina, ko mūzikā dara. Tas viss ir klausītājiem saprotams un uztverams. Savas karjeras laikā nācies ar ļoti daudziem sadarboties, bet cenšos izvēlēties radošus un profesionāļus savā jomā. 

— Vai ģimenes jaunākajā paaudzē arī mūziķi? 

— Nav gan. Vienīgi znots Mārtiņš Lejiņš ir mūziķis, bet pārējie nav tam pievērsušies. Meita pabeidza mūzikas skolu, bet kā profesiju izvēlējās mākslas dizainu. Arī dēlam cita nodarbošanās. Tagad man ir trīs mazmeitas, un vēl grūti pateikt, vai viņas ar to nodarbosies. Tā mūzikas maizīte jau nav nemaz tik “bieza”. 

— Savulaik mamma jums teikusi, lai ejot mūzikā, jo nebūs daudz jāstrādā. 

— Tā viņa teica, jo neapzinājās, ko nozīmē profesionāls mūziķis. Varbūt tolaik šķita, ka pietiek padziedāt, un viss ir. 

Ar savām rokām

— Paralēli dzīvē esat darījis arī  ar mūziku nesaistītus darbus — strādājis Vācijā, kūpinājis zivis. Vai arī šajā krīzē ir kas padomā? 

— Parasti iznāk tā — ja man “aizver muti” un nevaru uzstāties, jādomā, kā nopelnīt iztikai citādāk. Tad esmu pievērsies kam citam, bet tādam darbam, kas pašam interesē. Nevarētu iet uz darbu, ja man tas nepatiktu. Tā tas bija ar zivīm un visu pārējo. Tagad, kad viss aizvērās, mājās pie pirts uzbūvēju lielu terasi pats saviem spēkiem. Pieprotu tādus darbus, un tagad pašam prieks. Nekādu peļņu tas nenes, bet ir emocionāls gandarījums, ka ir ar ko nodarboties un nav jāsēž, nezinot, ko iesākt. 

— Kas aizrauj tādos brīvos brīžos? 

— Tā kā dzīvoju netālu no Gaujas, eju makšķerēt. Pie mājas arī vienmēr ir, ko darīt — zāle jāpļauj, jārušinās vai kaut kas jāpalabo. Privātmājā jau tā ir, ka vienā galā esi pabeidzis, bet otrā jau jāķeras no jauna. Kopumā par šo vasaru arī nevar sūdzēties, īpaši, ja ūdeņi ir blakus, un karstumu varēja vieglāk pārdzīvot. Katrā ziņā siltumu vieglāk pārlaist nekā ziemā aukstumu. Neko darīt — katram labumam sava garoziņa. 

Novadu ziņas

Uz staburags.lv pilno versiju