Joprojām no viena grāvja otrā

Jaunā mācību gada sākums ik gadu ir notikums, kas tieši vai netieši skar visus. Kādam tās ir tikai atmiņas par savu, bērnu un mazbērnu skolas gaitām, citiem — ikdiena, kurai atkal nākas pielāgoties ar savu kārtību, rīta celšanās režīmu, aizmirstajām lietām, mācību saskaņošanu ar interešu izglītības nodarbībām. Jāpierod gan bērniem, gan vecākiem. 

Šo mācību gadu sākām šķietami pozitīvā noskaņā, ka ir kā agrāk, un viss atkal notiek tur, kur jānotiek, — skolā. Arī pērn tā bija, bet prieks izrādījās īss. Esošās prognozes un skaitļi jau tagad neliecina neko pozitīvu, bet mierina valdības teiktais, ka skolas būs pēdējās, ko aizvērs. Iespējams, pamazām sākam sadzīvot ar Covid-19 klātbūtni mūsu ikdienā, un šo realitāti sāk apjaust arī varas gaiteņos. Pat premjers Krišjānis Kariņš jau atzina, ka būtiskākais rādītājs nav skaitļi par inficētajiem, bet par tiem, kuri nonāk slimnīcās. Ja ārstniecības iestāžu kapacitāte “uzkarsīs” līdzīgi kā pērn ziemā, acīmredzot būs jārīkojas radikālāk. 

Covid-19 mums bijusi un ir kā mācību stunda, kuras laikā diemžēl esam gājuši klupdami krizdami. No viena grāvja otrā. Var jau saprast, ka šādā neierastā situācijā nav uzreiz gatavas receptes, kā rīkoties, jāvadās pēc kaut kāda gaismas stara tumšā tuneļa galā, bet tajā pašā laikā jāspēj saskatīt savas kļūdas un mainīt rīcību, paraudzīties apkārt un pārņemt kaimiņu labāko pieredzi. Mums valstī diemžēl vadās pēc kaut kādiem nospraustiem mērķiem un konkrēta vadmotīva, visu pakļaujot tikai tam. Tā ir vakcinācija un nevakcinētās daļas testēšana. Var tikai apbrīnot, ka valdībā joprojām to uzskata par vienīgo brīnumlīdzekli slimības izskaušanai. Sen jau laiks paraudzīties apkārt uz citu valstu pieredzi, kur vakcinācijas rādītāji ir tikpat augsti kā jauni inficēšanās gadījumi, un arī Latvijā sācies tas pats ceļš. Masveidīgā skolēnu testēšana ir laba lieta, bet tā arī neesmu saņēmusi atbildi, kāpēc to veic tikai nevakcinētajai daļai, ja slimību pārnēsā visi. Vakcīna vai pārslimošana to diemžēl neapstādina. 

Beidzot ir arī jāsāk ieklausīties savos iedzīvotājos, kuri stāsta par vakcīnas blakusparādībām, un to nav mazums. Atbilde diemžēl ir tikai — vērosim, skatīsimies. Tāpat kā attiecībā uz pusaudžiem, kuri saņēma neatbilstošas potes. Pēc tā visa bažas tikai pieaugs, un tādā noskaņojumā lemt par vakcinācijas obligātumu ir ne tikai nekorekti, bet liela kļūda. 

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju