Kopā mēs visu varam

Vielu pārdomām man deva LTV Ziņu dienesta veidotā dokumentālā filma “Netīrā zona”. Četrdesmit minūtēs filmas veidotāji ataino Covid smago pacientu un ārstu ikdienas realitāti. Saka — labāk vienreiz redzēt, nekā desmit reizes dzirdēt, un šī bija reize, kad redzētais manī mainīja attieksmi pret ārstu darbu Covid krīzes laikā.

Līdz šim attāli iedomājos, ko nozīmē stundām strādāt spectērpā, pilnā “kaujas” ekipējumā — ar respiratoriem, brillēm, cimdiem — kārtu kārtās, kas neļauj brīvi kustēties. Kad citādi ierastās ikdienas manipulācijas teju jāmācās veikt kā no jauna. Pamēģiniet uzvilkt gumijas cimdus, uzlikt slēpošanas masku, slēpošanas kostīmu un šādā tērpā ievērt diegu adatā. Ārsti, māsas un māsu palīgi šajos tērpos pavada stundām ilgi. Cik ļoti sevi jālauž, cik ļoti jāmīl savs darbs, cik lielai jābūt vēlmei palīdzēt, lai diendienā iznestu sevi cauri sāpēm, sviedriem, nāvei, kas Covid smago pacientu vidū nav retums.

Kādas pārdomas redzētais radīja manī, cilvēkā, kurš, tiesa, ļoti sen, tomēr arī pats bijis medicīniskā personāla lomā? Tas noteikti ir prieks par katru izglābto pacientu un dziļš pārdzīvojums par zaudēto. Nevaru ielikt katrā no lasītājiem apziņu par situācijas nopietnību, apziņu par titānisko darbu, kādu šobrīd veic ārsti. Varu vien teikt par sevi — apzinoties to, kam mēs visi šobrīd ejam cauri, manī ir liels saviļņojums. Tā nebūt nav banāla frāze — visi kopā mēs varam! Ar visiem čīkstuļiem un neticīgajiem, bļāvējiem un spļāvējiem mēs tomēr varam saņemties un visam tikt cauri. Līdzīgas sajūtas man radās pēc lielā puteņa, kas naktī ietina Latviju biezā sniega kārtā. Bija pārgalvīgie, kas neievēroja ātrumu, nesās pa šoseju un avarēja. Tad nāca ceļu kopēji un nakts laikā čakli padarīja savu darbu. No rīta lielās valsts artērijas atkal bija drošas braukšanai. Mēs atkal pierādījām, ka varam. Sīkums, kādi teiks. Tas ir viņu darbs. Un tomēr tie esam mēs, katrs no mums, kurš iznesam šābrīža grūto ikdienu uz skaistu saulainu rītdienu.

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju