Korekti vai izvairīgi

Pārdomas vairāku dienu garumā manī raisīja Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa izteikumi. Viņš teātri, kurā strādā, pozicionē kā teritoriju, kurā Satversmes 100. pants par domāšanas un vārda brīvību būs spēkā arī turpmāk. “Par pārējo Latvijas valsts teritoriju mums te ir citi atbildīgie,” saka Hermanis.


Runa ir par tā saukto politkorektumu jeb lietu nesaukšanu īstajos vārdos. Šim sabiedrības virzienam Alvis Hermanis pretī liek JRT noteikumus. Vienā no kopumā septiņiem punktiem teikts: “Mūsu teātrī ir atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem. Ir atļauts stāstīt aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem.”


Lai kādam piekristu vai argumentētu, ierasti cilvēks sasaista savu pārliecību ar runātāja. Jāsaka, es neesmu JRT fans. Esmu bijis uz vairākām izrādēm, no visām aizgājis ar savādu bezpēcgaršas sajūtu, un pēc katras tādas reizes sev noteicis — tev tajā teātrī nav ko darīt. Tomēr Alvja Hermaņa teiktajā ir nots, kas labu laiku skan arī manī. Sākums šai skaņai ir no brīža, kad kāda kaimiņu novada bērnudārza vadītāja pārmeta man, ka esot nosaucis viņas iestādi tik prasti, nevis par pirmsskolas izglītības iestādi. Esmu piefiksējis, ka pats vairs nerakstu krievi, bet krievvalodīgie. It kā būtu arī latviešvalodīgie. Pagājušajā gadā pasauli pāršalca “BlackLivesMater” (Melnajām dzīvībām ir nozīme) vilnis, kurš aizstāv nēģerus, sauktus arī par melnajiem vai melnādainajiem. Sabiedrība Latvijā jau aizgāja līdz tādam marasmam, ka teju aizliedza ražot Rūjienas upeņu jeb melno saldējumu, jo tā esot kā ņirgāšanās par tiem, kuriem melna ādas krāsa. Paradoksāli, bet pašas akcijas nosaukumā — BlackLivesMater — jau iekļauts vārds “melns”. Manuprāt, šāda politkorektuma nelaime ir tā, ka aiz izdomātiem vārdu salikumiem pazūd dzīves īstums, realitāte. Jo mehānisms ir vienkāršāks, jo nesalaužamāks, stabilāks, vērtīgāks tas ir. Kā, piemēram, elektroniskais un saules pulkstenis. Tāpat ar vārdiem.

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju