Teikt, ko domā, un darīt to cieņpilni

Pagājušā gada 23. decembra pievakarē vēl pēdējo reizi pirms svētkiem iegriezos redakcijā. Uz mana galda stāvēja personīgi man adresēta vēstule. Pirmajā brīdī domāju, ka tas ir Ziemassvētku sveiciens, bet tas bija kas labāks. Saņēmu ar roku rakstītu vēstuli no kādas kundzes. Tajā viņa izteica savas domas un oponēja man par homoseksuālisma tēmu, par kuru biju rakstījusi kādā no decembra redakcijas slejām.

Ik pa laikam paveicas saņemt kāda lasītāja zvanu ar uzslavām par labu sleju, citreiz ir skarba kritika. Slejā autors pauž savas domas, viedokli vai nostāju kādā jautājumā. Tā ir personīga savu uzskatu atklāšana. Reizēm nepieciešama drosme, lai lasītājiem atklātu savus uzskatus, jo nereti mans viedoklis atšķiras no kopējā noskaņojuma.

Tomēr šī rokrakstā rakstītā vēstule bija kā sen gaidīts atspirdzinājums. Cilvēks ir veltījis laiku un pūles, lai uzrakstītu savas domas. Dievinu konstruktīvas diskusijas, nekad neapgalvoju, ka man ir taisnība, tomēr, cik nu mana prasme ļauj, cenšos savu viedokli pamatot. Dzīvoju ar lozungu — jo vairāk zini, jo vairāk saproti, ka neko nezini. Mūsu viedokli veido pieredze, ārējie apstākļi un audzināšana. Tomēr šī cieņpilnā viedokļu apmaiņa ar roku rakstītajās vēstulēs man ir kas vairāk. Tas ir kārtējais apliecinājums cilvēcībai. Cilvēkiem nepieciešamas diskusijas! Un kur tas laiks, kad saņēmu ar roku rakstītu vēstuli. Pildspalvas tintei uz papīra ir savs šarms.
Raugoties nākotnē, pieļauju, ka vienmēr žurnāliste nebūšu. Reizēm piezogas tā sauktais izdegšanas sindroms. Šī ir radoša profesija, tā prasa daudz laika, zināšanu un komunikācijas ar cilvēkiem. Noturēties uz strīpas palīdz lasītāji. Jūs man neesat tikai abonenti. Šim darbam ir vērtība tikai jūsu dēļ. Labs materiāls ir tāds, kurš kaut vienam lasītājam dod emocijas, vielu pārdomām vai svarīgu informāciju. Brīžos, kad radošais gars apsīkst, svarīgi just atgriezenisko saiti. Tieši to man sniedza kundzes vēstule.
Saka, ka strīdos dzimst taisnība. Mēs nestrīdamies, bet konstruktīva tēmas iztirzāšana pilnveido. Vai nu tu uzzini ko jaunu, kļūsti gudrāks un maini viedokli, vai nostiprini savu pārliecību. Jebkurā gadījumā — zaudēt nav iespējams. Paldies šai kundzei, paldies citiem lasītājiem, kas ir patiesi savās domās un uzskatos! Manuprāt, tā ir cilvēku skaistākā īpašība un lielākais drosmes apliecinājums — teikt, ko domā, un darīt to cieņpilni.

Reizēm apskaužu mūsu administratori Karīnu, ko vaigā pazīst un iemīļojuši redakcijas apmeklētāji. Viņa daudzus no jums pazīst pēc sejas un balss telefonā. Jūs dalāties ar viņu savās bēdās un priekos, vienkārša sasveicināšanās reizēm pāraug sirsnīgā sarunā. Tieši tā man šajā noslēgtības un distancēšanās laikā pietrūkst. Cilvēcīgas sarunas, smaidīgas acis un viedokļu apmaiņas. Paldies kundzei, kas iedvesmoja, un gaidiet manu vēstuli!

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju