Vīruss viens, attieksme atšķirīga

Ar Covid-19 saistītie lēmumi vienmēr ir diskutabli, un Latvijā līdz šim nevienu nav iznācis pieņemt lielā vienprātībā. Šāda gumijas stiepšana ir arī par trešo vakcīnas devu pret Covid-19. Tā ir pat ne gumijas, bet drīzāk deķīša stiepšana katram uz savu pusi, jo ikviens grib panākt savu taisnību. Šoreiz gan negribētu piekrist, ka tā ir kaut kur pa vidu, jo lēmumam un rīcībai jābūt konkrētai un precīzai. Vajadzētu būt, ka iespējami labākos lēmumus konkrētās situācijās pieņem konkrētu jomu speciālisti. Attiecībā uz kovidu tā noteikti nav, jo galvenie spriedēji un izlēmēji ir politiķi — kā allaž, eksperti visos jautājumos. 

Arī vakcīnas pret Covid-19 trešā pote raisījusi plašas un skaļas diskusijas, lai gan šķiet, kas tur daudz ko runāt — jādara tā, kā jādara, lai būtu efekts. Kas to vislabāk var zināt, ja ne mediķi. Viņu viedoklim vajadzētu būt noteicošajam, un derētu arī ieklausīties vispirms. Kad mēģināju iedziļināties šajā jautājumā, noklausījos epidemiologu un citu ārstu teikto, kāpēc uzreiz un visiem nevajag piedāvāt trešo poti, un bija saprotams. Finanšu ministra un ekonomista pēc izglītības Jāņa Reira sašutuma pilnā uzstāšanās Saeimas tribīnē, kāpēc Latvija vēl nav to valstu sarakstā, kas sāks  revakcināciju ar trešo devu, mani gan nepārliecināja. Rodas iespaids, ka viņš un citi nav izpildījuši mājasdarbu, iedziļinoties nepieciešamajā informācijā. Tajā pašā laikā uzraksts uz katra medikamenta iepakojuma brīdina — nelietojiet tos bez nepieciešamības. Vai līdzīgi nav ar vakcīnām, par kuru efektivitāti nešaubos, bet arī tās jālieto ar prātu. 

Pēc debašu karstuma sapratu, ka dažu labu politiķi nespēja pārliecināt pat Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska. Ne reizi vien no mūsu pašu cienītā infektologa Ugas Dumpja un epidemiologa Jurija Perevoščikova, skaidrojot jautājumus par Covid-19, esmu dzirdējusi frāzi — tas ir politisks lēmums. Šādā situācijā politiķiem un valdībai jābūt instrumentam, kas palīdz virzīt problēmas risinājumu, nevis būt situācijas noteicējiem. 

Arī valstu nostāja tajā pašā Eiropā šajā jautājumā ir dažāda. Nesen kādā sarunā dzirdēju vienkāršu, bet ļoti patiesu frāzi — ja jau visi pasaulē esam pakļauti vienai slimībai, tad kāpēc katrā valstī ir tik atšķirīgi noteikumi tās apkarošanai? Tas pats attiecas arī uz vienām un tām pašām vakcīnām, ko vieni atzīst, bet citi nē. Cilvēki arī visur tādi kā citur, bet domājam un rīkojamies atšķirīgi. Tomēr, kā nesen kādā televīzijas raidījumā izteicās grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka, vai tiešām mums no citiem jāpaņem tas dumjākais? Varbūt politiķiem der par to aizdomāties. 

Viedokļi/Komentāri

Uz staburags.lv pilno versiju